Vēlāk gan atskārtu — Hugo Aleksanders vienkārši piederēja pie tiem ļaudīm, kas uzskata monologu par vienīgo patīkamo sarunas formu. Viņš gan neko daudz neiebilda pret īsiem starp jautā jumiem, jo tie deva iespēju paplašināt stāstījumu līdz bezgalībai.
— Gribētu, lai tu šim gangsterim ierādītu savā filmā pienācīgu vietu. īstie pipari mūsu mērcei, — Dertijs man autoritatīvi piesacīja, tad pagriezās pret Aleksanderu.
— Negribas ticēt, ka šis Basāni galīgi aizmirsis bijušās gaitas. Droši vien klusībā viņš ir pastrādājis ne vienu vien vērienīgu noziegumu. Vietējai policijai varbūt pat bijušas aizdomas, bet… rokas par īsām.
— Jūs gaužām maldāties. — Hugo Aleksanders noņēma acenes un, turot tās pirkstos, palūkojās uz Dertiju kā caur lupu. Skatiens pauda izsmalcināti inteliģenta cilvēka vieglu nicinājumu pret garīgi nelīdzvērtīgu partneri.
— Nespēju iztēloties, kā jums ienācis prātā uzņemt dokumentālu filmu par mūsu pilsētu, ja tās modus vivendi, tā sakot, dzīves satvars, jums palicis svešs.
— Proti? — es arī šoreiz aprobežojos ar īsu starpjautā- Jumu, par ko tiku apbalvots ar atzinīgu smaidu.