•— Pie mums nekas vērienīgs nenotiek. — Hugo Alek­sanders rezignēti pašūpoja galvu. — Zādzības, pa reizei kāda ielaušanās, kautiņš dzērumā, kāds vizināšanās nolū­kos piesavināts automobilis, ģimenes disputs ar miesas bojājumiem — tas arī puslīdz viss… Tiesa, no Vincenta Basāni bīstas visi, ieskaitot policiju, bet viņam daudz smalkāki paņēmieni savas varas nostiprināšanai. Viņš pie mums drīzāk uzmeties par sabiedrisko interešu aizstāvi… Baņķiera Jonatana Krjudešanka fabrika līdz nesenam lai­kam sagandēja ļaužu veselību ar gluži nebaudāmiem zivju konserviem. Ar valdības komisijas rīkojumu tā ne­sen slēgta, un tas daļēji Vincenta Basāni nopelns.

—    Tad jau viņš patiesi saucams par labdari! — es at­zīmēju.

—    Neesiet tik naivi! — Hugo Aleksanders aizrādīja.

—   Vienkārši izmantoja izdevību, lai satriektu sāncensi. Līdz fabrikas slēgšanai Krjudešanka bagātība ļāva tam nerēķināties ar Basāni iespaidu. Tas arī galvenais iemekls, kādēļ abi mūžīgi klupa viens otram matos… Tātad smalks aprēķins, un kā bezmaksas piedeva vēl dažas la­piņas filantropa lauru vainagā.

Dertijs, iztukšojis trešo glāzi portvīna, nožāvājās.

—    Ļoti vērtīga informācija, — viņš uzslavēja stāstītāju.

—    Es jau teicu manam draugam Oskaram Latorpam, ka izprast Aleksandriju bez jūsu palīdzības būtu tas pats, kas uzkāpt debesskrāpja simtajā stāvā bez lifta. Rīt viņš augu dienu būs jūsu rīcībā… Es arī, ja vien atlicināšu kādu brīvu mirkli, — Dertijs aši piemetināja. —• Pašlaik gan mums abiem laiks likties uz auss.