— Tik ātri? — Aleksanders jutās manāmi vīlies.
— Kādu pusstundiņu varam taču vēl patērzēt! — Un, nenogaidījis mūsu priekrišanu, viņš jau atkal runāja:
— Uzprasiet man — kas visraksturīgākais Aleksan- drijai? Tieši tas, ka pie mums nekas nenotiek. Un nekad nenotiks!
— Kas to zina! — Dertijs miegaini nomurmināja un, nolicis tukšo glāzi uz galdiņa, aizvēra acis. Pēc brīža viņš jau bija aizmidzis.
Vai nu Aleksanders to nemanīja, vai arī uzskatīja, ka monologam pilnīgi pietiek ar vienu cilvēku.
— — Vienīgā vērienīgā parādība Aleksandrijā ir «Lielie grēku plūdi», — viņš turpināja. — Vai esat atveduši lietussargus? Nē? Nu tad ,rīt no rīta skrieniēt mudīgi uz veikalu un nopērciet!. Citādi noslīksiet! Kad pie mums sākas lietus periods, dažas ielas var izbraukāt vienīgi Noasa šķirstā… Meteorologi prognozē — šogad lietus sākšoties stipri ātrāk. Tādā gadījumā par filmēšanu nav ko domāt.
— Vai tiešām tik traki? — es apšaubīju.
*— Paši redzēsiet. Ja aleksandrieši nebūtu tik konservatīvi, stāvus bagāts kļūtu tas cilvēks, kas sadomātu tirgoties ar ūdenslīdēju tērpiem … Bet tālāk par marihuānas lietošanu progress vēl nav pavirzījies. Manuprāt, Aleksandrijā pa simts gadiem nekas liels nav izmainījies. Tā pati kūtrumā iestigusi provinciālā ligzda, kur ikviens pazīst ikvienu…