Apkaime ar daudzajiem trešās šķiras bāriem, bumbotavām, spēļu automātu zālēm, alus dzertuvēm šķita diezgan aizdomīga. Ari pati ēka, celta vēl lielās krīzes gados, prasīt prasījās pēc jaunas krāsas. Taču otrajā stāvā pāri aplupušajai, pe­lēki rudajai krāsai spoži gaismoja lieli neona burti «Oli- vers Dertijs». Sīkākie burti ļāva noprast, ka viņa jaunā firma ražo skaņuplates un filmas.

Uzgaidāmajās telpās no pirmā acu uzmetiena nopratu, ka uzņēmums sācis darboties pavisam nesen. Mēbeles bija pirmšķirīgas un pavisam jaunas. Paklājs pirmšķirīgs, tik: pat kā nelietots. Sekretāre pirmšķirīga (izskata ziņā), jauna (gados) un, galvenais, reti smaidīga. No pieredzes zināju, ka tās, kurām labu laiku nācies paciest Dertija patvaldniecisko optimismu, ātri vien atspēlējās uz ap­meklētājiem. Sekretāres smaids lieku reizi apliecināja, ka firma atrodas zīdaiņa autiņos.

Nosaucu savu vārdu. Sekretāre tūdaļ rausās kājās, iztapīgi murminādama:

—          Acumirkli! Noskriešu lejā, lai norēķinātos ar takso­metra šoferi.

—    Jau samaksāts! — es lepni atteicu.

Viņas smaids kļuva par dažiem grādiem saulaināks.

—           Dertija kungs jūs jau gaida. Vai nevēlaties cigareti? Viņš pašlaik …

Kabineta durvis strauji atrāvās. Iznāca patukls, pa­drukns apaļvaidzis, ģērbies ļoti dārgā un ļoti apburzītā uzvalkā. Vienā rokā viņš turēja mēteli un platmali, ar otru, garām iedams, pamāja sekretārei.