— Kad jūs nāksiet pie manis izmēģināt balsi? — sārtvaidzis apjautājās, zīmīgi pamirkšķinājis aci.
— Vai jūs esat pārlifecināts, ka man tiešām tik laba balss? — sekretāre atteica.
— Kļūdīties ir cilvēcīgi. — Sārtvaidzis paraustīja plecus. — Bet spriežot pēc augumiņa …
Nez kā izvērstos šī saruna, ja kabineta durvīs neparādītos Olivers Dertijs.
—- Ralf, liec mieru manām darbiniecēm! It kā es nezinātu, ko nozīmē tava balss nostādīšana.
•— Pārbaudīšana! Pārbaudīšana — un tikai! Sārtvaidzis izlikās sašutis, noskaities. — Ar nostādīšanu lai nodarbojas citi. Neesmu nekāds klavieru skaņotājs.
•— Nestrīdēsimies par sīkumiem! Aizvakar tu pārbaudīji balsi vienai manai režisorei.
— Nu un? — izaicinoši apvaicājās sārtvaidzis. — Vai tas kaut kādā veidā ietekmējis viņas darbu tavā firmā?
— Un kā vēl! Viņa tūdaļ pieprasīja algas pielikumu. Jo, lūk, pēc tam kad pats lielais Geršteins novērtējis…
Sārtvaidzis kādu brīdi purpināja sulīgus smieklus, kuriem piebalsoja gan sekretāre, gan pats Dertijs.
— Ceru — alga tiks pielikta? — viņš beidzot izmeta.
— Uz kāda pamata?
— Vai tad es savā ziņā neesmu firmas partneris? Kas ieteicis tavam režisoram galvenās lomas tēlotāju — Teu Kilseimuru? Es! Un Alberts, ar kuru tu ceri nopelnīt zelta kalnus? Vai viņš ir tavs krustdēls vai manējs?