Sārtvaidzis paskatījās pulksteni un, žigli uzmaucis galvā platmali, pagriezās uz durvīm.
— Manas dāmas un kungi, atvainojiet, bet man pēc pusstundas orķestra mēģinājums. Nu tad sveiki! Un jūs… — Jau tverot rokturi, viņš atskatījās uz sekretāri. — Ja jums ievajadzēsies algas pielikuma, esmu jūsu rīcībā. Jebkurā stundā, atskaitot no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Šai laikā es strādāju… ar jau pārbaudītām un publikai pazīstamām balsīm.
Olivera Dertija kabinets bija plašs, pārspīlēti grezns, turklāt ārkārtīgi izraibināts. Visas sienas aizņēma afišas, kas smaržot smaržoja pēc svaigas iespiedkrāsas.
— Tas bija Ralfs Geršteins, mūsdienu spožākais džeza komponists, — Dertijs paskaidroja tādā tonī, it kā Geršteins būtu viņa personiskā manta. — Ko stāvi kājās, apsēdies! — viņš piebilda, noapaļoti pamādams ar roku. Pārprast šo žestu nevarēja. Tas daiļrunīgi pielīdzināja mani superērtajam klubkrēslam, kurā iegrimu līdz pat zodam. Mēs abi piederējām viņa firmai un kā tādi tikām uzskatīti par samērā vērtīgiem objektiem.
Dertijs tīšuprāt apklusa, atvēlēdams man pietiekami daudz laika afišu izstudēšanai.
Viskliedzošākās vēstīja: ««Dollijas Krimsones privātā dzīve».