Kinostudijas «Olivers Dertijs» sensacionāla filma ar Albertu Geršteinu un Teu Kilseimuru galvenajās lo­mās.» No afišas manī raudzījās kūpoši pistoļu stobri. Uz grīdas mētājās pieci līķi, divi cilvēki maskās izgrāba no liela bankas seifa banknošu žūkšņus. Puscaurspīdīgas melnas maskas ļāva puslīdz sazīmēt sejas. Izaicinoši skaistā sieviete acīmredzot bija Tea Kilseimura, bet dien- vidnieciski glītais vīrietis — Alberts Geršteins.

Tas pats Alberts Geršteins figurēja arī uz cita pla­kāta — apjomā daudž prāvāka, toties ne tik raiba. Zelta burti uz melnā fona sludināja: «Džeza pasaules uzlecošā zvaigzne Alberts Geršteins un izcilākais mūsdienu džeza komponists Ralfs Geršteins gatavi iepriecināt jūsu izsmal­cināto dzirdi! Abus spožos talantus vienkopus jūs baudī­siet, iegādājoties firmas «Olivers Dertijs» skaņuplašu al­bumu «Geršteins X 2».»

Trešā afiša mani pagalam apmulsināja. Tā diezgan mig­laini attēloja dažnedažādus tipāžus, starp kuriem pazinu abus Geršteinus. Teksts bija šāds: «Aleksandrija — maz­pilsēta, ko 1821. gadā nodibinājis Kristus Trešās atnāk­šanas apustulis Jeremija Aleksanders. Dokumentāla filma, kas nesaudzīgi atklāj provinciālās dzīves tikumus un ne­tikumus. Filmas centrālā epizode — vietējās bankas sen­sacionāla aplaupīšana, kurā piedalās džeza pasaules uzle­cošā zvaigzne Alberts Geršteins. Ralfa Geršteina mūzika. Režisors…»

Tieši režisora vārds lika man apstulbt. Turpat četrdes­mit gadus zināju, kā mani sauc. Bet, ieraugot labi pazīs­tamo burtu salikumu uz afišas, kādu brītiņu sāku šaubī­ties, vai tiešām esmu tas pats Oskars Latorps, kurš, pus­duci gadu nostrādājis par operatoru, pirms četriem mēnešiem atlaists telestudijas bankrota dēļ.