Tad bīskapi, kas bija tīri no simonijas grēka, izrāva sirmgalvim no rokām kroni, scepteri un karaļtērpu. Kad tēvs redzēja, ka pats dēls paceļ roku pret viņu, viņa žēlabas bija ne mazāk aizgrābjošas kā Cēzara vārdi:
„Tiklīdz es to ieraudzīju, savās sāpēs un tēva mīlestībā līdz sirds dziļumiem satricināts, es metos viņam pie kājām un lūdzu to pie viņa Dieva, viņa dvēseles svētības un goda atsacīties no sava nodoma un nesagandēt ar šo varmācības aktu savu sirdsapziņu un sava vārda labo slavu, jo kaut arī savu pārkāpumu dēļ es būtu izpelnījies tā Kunga sodību, bet nekad vēl dievības likums nav cēlis dēlus par tēvu grēku atriebējiem."
Šis lūgums, kas būtu varējis aizkustināt visniknāko ienaidnieku, neatrada dēla sirdi; pamests bez visa kā, pat bez drēbēm, badā un aukstumā Indriķis ieradās Speierā un pieklauvēja pie Dievmātes baznīcas vārtiem; viņš pats bija to cēlis un tagad, atsaukdamies uz to, ka viņš prot lasīt un dziedāt, lūdza pieņemt viņu baznīcas apkalpē.
Bet mūki izturējās draudīgi un to padzina, un viņš devās uz Lježu, lai tur nomirtu kā visnožēlojamākais ubags, pie kam viņa apbedīšana tika liegta un tā miesas veselus piecus gadus trūdēja kādā pagrabā.
Un tā, lūk, ķeizars un pāvests, galvenie pretinieki šai cīņā, kas turpinās jau gadu simteņus un ilgi vēl šķels cilvēku cilti, abi nomira trimdā, viens Lježā, otrs Salernā, tālu no troņiem, uz kuriem tie reiz bija sēdējuši.