No šīs cīņas starp kroni un tiāru radās tie divi lielie nogrupējumi, kas bija par postu visai Itālijai.

Tie, kas nostājās pāvestu, tas ir, tautas pusē, pieņēma gvelfu vārdu, atvasinādami to no Saksijas hercoga Indriķa Lepnā brāļa dēla Bavarijas hercoga Gvelfa II vārda. Tie, kas pieslējās Indriķim IV, tas ir, aristokrātijai, saucās par gibelīniem pēc Vaiblingenas pils, kuras sinjors bija Švābu zemes hercogs, Fridriķa Hohenštaufena dēls Konrāds.

Florence tāpat kā citas pilsētas sašķēlās divās partijās, un šo partiju naids, kā liecina Dante, bieži krāsoja Arno ūdeņus sarkanus, tā kā lilijas kļuva sārtas.

Un tagad vēl pēdējo vārdu par šo Itāliju, šo Grieķijas meitu un Francijas māti, kuras skolēni mēs esam tiklab kara, kā arī politikas mākslā.

Tai laikā, kad citu tautu arhitektūra vēl kalpoja reliģiskiem mērķiem, itāliešiem jau bija, un tas ir itāliešu garu zīmīgi raksturojošs fakts — sava pilsoniska arhitektūra.

Vārds pontifikss, burtiski tulkots, nozīmē — tiltu cēlājs.

Lielais vairums itāļu monumentu un gandrīz vai visi etrusku monumenti bija tilti, ūdensvadi, kapenes; dievnami Itālijā līdz XV gadsimtam stāvēja tikai otrā vietā. Vislielākās naudas summas Pizas pilsoņi veltīja nevis savai katedrālei, bet gan savam Kampo-Santo, tas ir, pilsētas kapsētai.