Pasekojiet triju jūru kontūrām, kas apskalo tās šaurumus, pussalas un krastu klintis, paskatieties, cik daudz tur līču un reljefi veidotu zemes šaurumu.

Vai nav jāsaka, ka tie ņirb un vizmo uz kartes un ka visas šīs saliņas ir mazas Dēlos salas, gatavas kuru katru brīdi atrauties no jūras dibena, lai aizlidotu mākslas un zinātnes vēju virpuļos?

Atcerieties,-kā tā saslienas cīņā pret nekustīgo Āziju; viņa tai uzbrūk Argonautu braucienā; viņa to apvalda Trojas karā; Salamīnas kaujā viņa to uzvaroši atvaira un pakļauj sev Aleksandra Lielā laikā; viņa pieteic cīņu Austrumu jūteklībai, ierobežo poligāmiju un, atdodama sievietei dvēseli, ko tai liedz Višna, Džerids un Zaratustra, viņa padara to par vīrieša cīņasbiedru.

Lūk, ko ir izdarījusi tūkstoš līču zeme Grieķija, viskaistākā starp visskaistākajām, dievišķīga un tomēr jau cilvēcīga* uz ūdeņiem izplaukušais brīvības zieds; visaugstāko sasniegumu zeme, kurai neviena cita nav spējusi līdzināties un kuru ikvienai, kas gribējusi tuvoties skaistumam, ir vajadzējis atdarināt.

Pēc Grieķijas nāk Itālija, kura vairāk atgādina salu un kuru tāpat apskalo trejas jūras: Tirēnu, Adrijas jūra un Vidusjūra. Arī tā padzen savus ķēniņus un top republika, kas tikai tad vainago savus imperatorus, kad jau stāv uz savas materiālās un garīgās panīkšanas laikmeta sliekšņa.

Sabiedrisko normu kārtošanā tā ir darījusi vairāk nekā Grieķija.