Un tomēr Pizai bija jāpanīkst un jākrīt, jo, aizmirsusi savus pirmsākumus, tā kļuva imperiālistiski varaskāra — īsta gibelīnu partijas pilsēta, tādēļ arī, lai nožņaugtu vareno renegātu, pret to apvienojās četras gvelfu pilsētas: Pistoija, Luka, Sienna un Florence.
Tad tālāk — Dženova. Piekļāvusies kalnu masīvam, kas to, līdzīgi augstai klinšu sienai, atdala no Lombardijas, tā bija lepna uz savu visskaistāko ostu Eiropā, jo tanī jau X gadsimtenī kuģi ņudzēt ņudzēja.
Tā kā tās noslēgtais stāvoklis to nodrošināja pret impērijas uzmākšanos, Dženova nodevās tirdzniecībai un dēku pilnai jūrniecībai ar tādu aizrautību, ka četrus gadu simteņus vēlāk viens no tās dēliem kļuva par jaunas pasaules atradēju. 936.gadā to noposta saracēņi, bet nav vēl pagājuši simt gadu, kad dženovieši sabiedrībā ar citiem pārstaigā ar uguni un zobenu Sardīniju, atmaksādami neticīgajiem par viņu iebrukumu Ligūrijā.
Kafaro, visvecākās, 1101.gadā sāktās un 1164.gadā pabeigtās hronikas stāsta, ka tai laikā, kad viņš rakstīja šo hroniku, dženoviešiem jau bijis savs maģistrāts no četriem vai sešiem locekļiem, kas saukušies par konsuliem un pārmaiņus dalījušies pilsētas pārvaldīšanā, palikdami savā amatā trīs vai četrus gadus.