Tik daudz par piekrastes iedzīvotājiem.

Kas attiecas uz Itālijas vidienas pilsētām, tad tās bija palikušas iepakaļ.

Brīvības dvesma, kas pāršalca piekrasti, bija gan sasniegusi Milānu, Florenci, Perūzu, Areko, bet šīm pilsētām trūka jūras, tas ir, to skatieni nepievērsās bezgalībai. Tās nevarēja sūtīt savus kuģus plašumā, kur vējiem ceļš, un kā marmora lauva, kas rotaļīgi ritina bumbu, tā impērija izstiepa pēc tām sava ķetnas.

Tā kā mūsu turpmākajā stāstā darbība noris Florencē, tad aplūkosim tuvāk šo pilsētu.

Kad Sulla, pakļaudams Tomai Itāliju, iegāja Etrūrijā, tā bija vēl vienīgā zeme, uz kuru neattiecās kolonizācijas un agrie likumi un kuras tauta vēl bija saglabājusi savu brīvību.

Laikā starp divām asiņainām kaujām imperators reiz apstājās kādā jaukā ielejā, kur tecēja upe ar daiļskanīgu nosaukumu, un še viņš dibināja

pilsētu, dodams tai vārdu — Flora, kuru drīkstēja izrunāt vienīgi Romas patricieši.

Tā radās Florence.

Divi no trīs lielākajiem pasaules dzejniekiem ir dzimuši uz auglīgas Etrūrijas zemes: