Vergīlijs — Mantujā,

Dante — Florencē.

Šī ir tā pati province, par kuru Makmvelli saka: „Para nata a resucitāre Je cose morte."

Sullas pilsētu, Mediči, Bokačio, Makiavclli, .Gvičardini, Ameriko Vespuči, Cimabu, Brunelieši Andre del Sārto un Leona X turpmāko dzimteni ieņēma un nopostīja Tolila un Narzes. Kārlis Lielais to atjaunoja 781.gadā.

Beidzot, lai paildzinātu tai ceu uz brīvību, Gotfrīds no Lotringijas, Toskānas marķīzs, nomira 1070.g., bet viņa sieva Beatrise — 1076.gadā, atstādami savai meitai Matildai mantojumā vislielāko lēni, kāds vien Itālijā jebkad ir bijis. Divas reizes precējusies, pirmo reizi ar Gotfrīdu Jaunāko un otru reizi — ar Bavarijas gvelfu, viņa šķīrās no pirmā un tāpat arī no otra vīra, novēlēdama visus savus īpašumus Sv.Pētera krēslam.

Florence tūdaļ sekoja Venēcijas, Pizas un Dženovas paraugam; tā kļuva par republiku tāpat kā Sienna, Pistoija un Areko.

Tanī laikā Itālija bija sašķēlusies divās lielās partijās: gvelfos un gibelinos.

Dažos vārdos paskaidrosim šo divu partiju vadošos principus.

1073.gadā mūks Hildebrants bija ievēlēts par pāvestu un, iesēzdamies Svētajā Krēslā, pieņēma Gregora VII vārdu.

Vācijā toreiz valdīja ķeizars Indriķis IV.

Gregors VII bija ģeniāls cilvēks, kurš patiesi reprezentēja kristīgās baznīcas, tas ir, demokrātijas domu. —

Apskatījies visapkārt Eiropā, viņš tur redzēja tautas mostamies — kā sējumi mostas pēc ziemas miega.