Tāpēc 1076.gadā viņš publicēja dekrētu, ar kuru saviem pēcnācējiem noliedza Svētā Krēsla ieņemšanu saistīt ar kādas laicīgas varas gribu.
Ar šo dienu sākot Svētais Krēsls bija pacelts tādā pašā augstumā kā ķeizara tronis, un ja aristokrātijai bija savs cēzars, tad tagad tāds bija arī tautai.
Nekad vēl gadījums, liktenis vai augstāka vara nebija nostādījusi vienu otram pretī divus cilvēkus ar tik neatlaidīgu gribu.
Uz pāvesta dekrētu Indriķis IV atbildēja ar reskriptu. Romā ieradās viņa sūtnis, kurš pavēlēja valdonīgajam pontifiksam nolikt tiāru, bet kardināliem lika ierasties ķeizara galmā, lai tur nozīmētu citu pāvestu.
Starp garīgo un laicīgo varu bija sācies karš.
Gregors VII kā Olimpietis ļāva krist sava zibens bultām.
Ķeizar* smējās par ekskomunikāciju.
Un patiesi — abu cīnītāju spēki likās ļoti nevienādi.
Indriķis III bija atstājis savam dēlam milzīgu mantojumu, pirmkārt, visu feodālo varu Vācijā, šai klasiskajā feodālisma zemē; tad, otrkārt, pilnīgi noteicošu iespaidu visā Itālijā un, beidzot, tiesību iecelt un, protams, arī atcelt pāvestus.