Gregoram VII nebija nekā; viņam pat nebija noteikšana ne Romā, ne Baznīcā, kuru tas bija sacēlis pret sevi ar celibāta uzlikšanu priesteriem un vajādams tos Baznīcas locekļus, kas gribēja paturēt savas sievas vai piegulētājas.

Bet tur, kur trūka redzama spēka, radās neredzams varas atbalsts — sabiedriskā doma.

No visām pusēm vajāts bēglis tomēr palika uzvarētājs, kaut gan šim uzvarētājam viņa nāves stundā nebija pat akmens, ko palikt pagalvī, un viņš mira, teikdams šos vārdus, kas ļoti atgādināja Bruta pēdējo teicienu:

„Es mīlēju taisnību un ienīdu netaisnību, tāpēc arī mirstu trimdā. "Dilexi just it i am, et od iv i iniquitatem, propterea morior in exilio"

Bet ekskomunikācija nepalika bez sekām. Vācijas prinči sapulcējās Terburgā, un tā kā Indriķis IV dusmās bija pārkāpis savas varas robežas, kas viņam gan piešķīra tiesību uz investitūru, bet nevis uz iecelšanu, tā piedraudēja viņu atcelt uz to pašu tiesību pamata, ar kādām to bija izvēlējuši, ja viņš gada laikā nesamierinātos ar Svēto Krēslu.

Un viņam vajadzēja piekāpties. Kā grēku nožēlnieks ķeizars ieradās pie Romas vārtiem bez kareivjiem, bez karogiem, bez bruņojuma, tērpies ar virvi apjoztā svētceļnieku tērpā un basām kājām. Asti, Kremona, Milāna, Pāvija un Lodi redzēja viņu ejam garām un pārliecinājušās, cik bezspēcīga būtne ir tāds ķeizars bez sceptera un zobena, tās viņa acu priekšā lauza tam doto uzticības zvērastu.