— Bet tā taču ir ļauna burvestība! — Opikvons izsaucās, bailēs sastindzis par šo apgrēcību. Vīrieši šausmās saslēja rokas augšup, bet sievietes sāka kunkstēt. — Tā ir ļauna burvestība. Nav labi novirzīt no ceļa lielo sauli, kas aizdzen nakti un sūta mums roņus, lašus un siltu laiku.

— Kas par to, ja burvestība? — Namboks dusmīgi attrauca. — Es arī esmu raudzījies saulē caur šo priekšmetu un piespiedis sauli nokāpt no debesīm.

Tuvāk sēdošie steigšus atvirzījās no viņa nostāk, un kāda sieviete aizsedza sejiņu bērnam sev pie krūts, lai Namboka acis to nenoraudzītu.

— Nu, bet tajā ceturtās dienas rītā, ak, Nambok, — vedināja Kugahs, — ceturtās dienas rītā, kad tev virsū nāca šis š … š … šoneris?

— Spēks man bija galīgi izsīcis, un aizbēgt es nevarēju. Tā mani uzvilka uz borta, lēja man rīklē ūdeni un deva labu barību. Jūs, mani brāļi, esat divas reizes redzējuši balto cilvēku. Šie cilvēki visi bija baltie, un to bija tik daudz, cik man ir pirkstu rokām un kājām. Redzēdams, ka visi viņi ir laipni, es atguvu drosmi un nospriedu paturēt cieši prātā visu, ko redzēšu, lai kādreiz varētu to izstāstīt. Viņi man iemācīja savu darbu, deva labu ēdienu un ierādīja vietu, kur gulēt.

Dienu pēc dienas mēs braucām pa jūru, un katru dienu vecākais novilka sauli no debesīm un lika tai pastāstīt, kur mēs atrodamies. Kad viļņi bija miermīlīgi, mēs medījām kotikus, un man bija liels brīnums, ka gaļu un taukus viņi allaž aizsvieda, bet paturēja vienīgi ādu.

Opikvona lūpas sparīgi noraustījās, un viņš jau grasījās iebilst pret tādu izšķērdību, taču Kugahs viņam piebikstīja ar kāju, lai cieš klusu.

— Pēc ilga laika, kad bijām smagi strādājuši, saule bija aizgājusi un sals koda kaulā, vecākais pagrieza šonera priekšgalu uz dienvidiem. Dienu pēc dienas mēs braucām uz dienvidaustrumiem, zeme nekur nebija redzama, un mēs jau bijām pavisam tuvu ciematam, no kura nākuši šie cilvēki …