— Šis š … š … šoneris, — Kugahs nesatricināmi taujāja tālāk, — vai tas bija taisīts no liela koka?

— Tas bija taisīts no daudziem kokiem, — Namboks strupi atcirta. — Tas bija ļoti liels.

Viņš atkal ieslīga īgnā klusēšanā, bet Opikvons piebikstīja Kugahain, un tas neticīgā izbrīnā nogrozīja galvu, nomurdēdains:

— Ļoti dīvaini.

Namboks uzkodās uz ēsmas.

— Tas vēl nav nekas, — viņš, neko ļaunu nejauzdams, ierunājās, — jums būtu vajadzējis redzēt tvaikoni. Kas ir smilšu grauds pret baidaru, kas ir baidara pret šoneri — tas ir šoneris pret tvaikoni. Bez tam vēl — tvaikonis ir taisīts no dzelzs. Viscaur no dzelzs.

— Nē, nē, Nambok, — cilts vecākais atsaucās, — kā tad tas var būt? Dzelzs vienmēr grimst dibenā. Liec vērā, es no kaimiņu ciemata vecākā biju iemainījis dzelzs dunci, un vakardien šis dzelzs duncis man izslīdēja no pirkstiem, iekrita jūrā un nogrima. Visām lietām ir savs

likums. Nekad nav bijis lietas bez likuma. Tas mums ir zināms. Bez tam mēs zinām, ka vienas sugas lietām ir viens likums un ka visam, kas gatavots no dzelzs, ir viens likums. Tā ka ņem savus vārdus atpakaļ, Nambok, lai mēs vēl varam turēt tevi cieņā.

— Bet tas tomēr ir tā, — Namboks pastāvēja pie sava. — Tvaikonis ir viscaur no dzelzs un negrimst.

— Nē, nē, tas nevar būt.

— Pats savām acīm es to redzēju.

— Tas nav lietu dabā.

— Bet pastāsti man, Nambok, — pārtrauca Kugahs, bažīdamies, ka stāstu vairs neturpinās, — pastāsti man, kādā veidā šie cilvēki atrod ceļu pār jūru, kad nav redzama zeme, uz kuru stūrēt.

— Saule parāda taku.

— Bet kā?

— Pusdienlaikā šonera vecākais paņem tadu priekšmetu, caur kuru viņa acs raugās saulē, un tad viņš saulei liek nokāpt no debesīm līdz zemes malai.