— Kā viņi zināja, ka tuvu? — nespēdams vairs nociesties, Opikvons noprasīja. — Zeme taču nebija redzama.

Namboks nikni paglūnēja uz viņu.

— Vai tad es neteicu, ka vecākais lika saulei nokāpt no debesīm?

Kugahs nomierināja Opikvonu, un Namboks turpināja.

— Kā jau sacīju, kad bijām pavisam tuvu tam ciematam, sacēlās milzīga vētra, bet naktī mēs bijām bezpalīdzīgi un nezinājām, kur atrodamies …

— Tu taču nupat stāstīji, ka vecākais zinājis …

— Ai, paliec jel mierā, Opikvon! Tu esi muļķis un nekā nesaproti. Kā jau sacīju, naktī mēs bijām bezpalīdzīgi, un tad es cauri negaisa auriem saklausīju bangotnes brāzmās piekrastē. Nākainaja mirklī šoneris, briesmīgi krak- šķēdams, kaut kur atsitās, un es peldēju pa ūdeni. Krasts daudzu jūdžu garumā bija klintīm klāts, tikai vienā vietā maza strēmelīte smilšaina liedaga, un liktenis bija lēmis, ka es ieķēros ar rokām smiltīs un neskarts izrāpos no bangotnes. Citi vīri laikam bija sašķaidīti pret klintīm, jo neviens no tiem ncizpeldēja krastā, tikai vecākais, un viņu arī es pazinu vienīgi pēc gredzena pirkstā.

Kad uzausa diena, no šonera vairs nebija ne pēdu; es pievērsu seju zemei un devos uz priekšu, lai sameklētu ko ēdamu un paraudzītos cilvēku sejās. Tā es nonācu pie kādas mājas, kur mani ieveda iekšā un deva paēst, jo es biju iemācījies viņu valodu, un baltie cilvēki arvien ir laipni. Šī māja bija lielāka nekā visas mājas, ko esam būvējuši mēs un ko pirms mums būvējuši mūsu tēvi.

— Tad nu gan bija varena māja, — teica Kugahs, neticību nomaskēdams ar izbrīnu.

— Un daudz koku izlietots, tādu māju būvējot, — piemetināja Opikvons, pārņemdams stafeti.

— Tas vēl nav nekas, — Namboks nicīgi paraustīja plecus. — Kādas ir mūsu mājas pret šo māju, tāda bija šī māja pret tām, ko man vēlāk nācās redzēt.

— Bet cilvēki tajās nebija lieli?

— Nē, parasti cilvēki kā jūs un es, — Namboks atteica. — Es biju nogriezis sev spieķi, lai ērtāk staigāt, un, turēdams prātā savu apņemšanos visu redzēto pavēstīt jums, es spieķī iegriezu robiņu par katru cilvēku, kas dzīvoja šinī mājā. Es tur paliku daudzas dienas un strādāju, un par to viņi man deva naudu — tā ir manta, par ko jūs nekā nezināt, bet kas ir ļoti laba.