Kādu dienu es šķīros no turienes, lai staigātu tālāk pa zemi. Tā iedams, es satiku daudz cilvēku, tā ka robiņus spieķī man vajadzēja griezt mazākus, lai visiem pietiktu vietas. Reiz es nonācu pie kaut kā ļoti dīvaina. Uz zemes man pie kājām gulēja dzelzs stienis manas rokas resnumā un krietna soļa attālumā — otrs dzelzs stienis …

— Tad tu biji bagāts vīrs, — Opikvons paziņoja, — jo dzelzs ir vērtīgāka par visu citu pasaulē. Tur varētu izgatavot daudz dunču.

— Nē, tā taču nebija mana.

— Tu to atradi, un atrastais tev pieder pēc likuma.

— Nē, tā nav. Baltie cilvēki to tur bija nolikuši. Bez tam šie stieņi bija tik gari, ka neviens cilvēks tos nespētu aiznest, — cik tālu vien es spēju saskatīt, tiem nekur nebija gala.

— Nambok, dzelzs ir ta kā par daudz, — Opikvons brīdinoši aizrādīja.

— Jā, es tikko spēju ticēt pats savām acīm, taču acis tā rādīja. Bet, kamēr skatījos, es izdzirdu… — Viņš strauji pavērsās pret vecāko. — Opikvon, tu esi dzirdējis, kā auro sakaitināts jūraslauva. Iedomājies savā prātā tik daudz jūraslauvu, cik jūrā viļņu, un iedomājies, ka tie visi izveido vienu jūraslauvu, — lūk, kā aurotu šāds jūraslauva, tā auroja tas, ko es izdzirdu.

Zvejniekļaudis skaļi klaigāja izbrīnā, bet Opikvona žoklis noslīga lejup un tā arī palika atkāries.

— Un tālumā es ieraudzīju nezvēru, apmēram tādu kā tūkstoš vaļu. Tas bija vienacains, vēma dūmus un šausmīgi skaļi sprausloja. Es pārbijos un trīcošām kājām skrēju pa stidziņu starp abiem stieņiem. Taču nezvērs tuvojās vēja ātrumā, un pēdīgi es pārlēcu pār dzelzs stieņiem, kad tas jau pūta karstu dvašu man sejā…