Opikvons atkal spēja pievilkt savu žokli.

— Un … un tad, ak, Nambok?

— Tad viņš pa stieņiem paskrēja man garām un nenodarīja man nekā ļauna. Kad kājas atkal jaudāja mani noturēt stāvus, tas jau bija pazudis no acīm. Tajā novadā tā ir pavisam parasta parādība. Pat sievietes un bērni no tā nebaidas. Cilvēki liek tiem strādāt, šiem nezvēriem.

— Tas ir — tāpat kā mēs liekam strādāt suņiem? — Kugahs apvaicājās ar neticīgu dzirkstīti acīs.

— Jā, kā mēs liekam strādāt suņiem.

— Un kā tad viņi pavairo šos — šos briesmoņus? — Opikvons jautāja.

— Viņi tos nemaz nevairo. Cilvēki tos prasmīgi izgatavo no dzelzs, baro ar akmeņiem un dod dzert ūdeni. Akmeņi pārvēršas par uguni, ūdens pārvēršas par tvaiku, un ūdens tvaiks kā elpa plūst pa to nāsīm un …

— Labi jau, labi, ak, Nambok, — Opikvons pārtrauca. — Pastāsti mums par citiem brīnumiem. Šis mums ir apnicis, jo mēs to nesaprotam.

— Jūs nesaprotat? — Namboks izmisis atvaicāja

— Nē, mēs nesaprotam, — vīrieši un sievietes gaudīgi atsaucās. — Mēs nespējam saprast.

Namboks iedomājās par mašīnām, kas reizē pļauj un kuļ, un par mašīnām, kas rāda dzīvas cilvēku ēnas, un par inašīnam, no kurām skan cilvēku balsis, un atskārta, ka viņa cilts ļaudis tiešām nekā nesapratīs.

— Vai drīkstu vēl pateikt, ka es pats ar šo dzelzs nezvēru esmu braucis cauri visai zemei? — viņš sarūgtināts vaicāja.

Opikvons paslēja augšup rokas ar delnām uz āru, atklāti izrādīdams, ka netic nekam.

— Saki vien, saki, ko tikai gribi. Mēs klausamies.

— Tātad es braucu ar šo dzelzs nezvēru, par ko es viņam devu naudu …

— Tu stāstīji, ka viņu barojot ar akmeņiem.

— Bet es ari stāstīju, tu, muļķi, ka nauda ir kaut kas, par ko jūs nekā nezināt. Kā jau teicu, es braucu ar dzelzs nezvēru cauri visai zemei, cauri daudziem ciematiem, līdz pēdīgi nokļuvu lielā ciematā pie sāļa jūraslīča. Majas tur slēja jumtus līdz pašām zvaigznēm, un gar tiem slīdēja mākoņi, un viss bija pilns ar dūmiem. Šā ciemata rēkoņa bija tāda kā jūras rēkoņa vētras laikā, un cilvēku tur bija tik daudz, ka es aizmetu savu spieķi un vairs pat nepieminēju robiņus, ko biju tajā iegriezis.