Vīri un sievietes satrūkušies virzījās atpakaļ, bet bērneļi laidās mukt, izšmaukdami pieaugušajiem starp kājām. Vienīgi Opikvons turējās dūšīgi, kā jau pienākas ciemata vecākajam. Viņš paspēra soli uz priekšu un ilgi un vērīgi aplūkoja atbraucēju.

— Tas ir Namboks, — viņš pēdīgi paziņoja, un, no viņa balss noskaņas sapratušas, ka šaubu vairs nevar būt, sievietes šausmās iegaudojās un paskrējās vēl tālāk atpakaļ.

Svešinieka lūpas neapņēmīgi kustējās un brūnais kakls raustījās neizteiktu vārdu gūzmā.

— La, la, tas ir Namboks, — ķērca Baskvahvana, cieši raudzīdamās tam sejā. — Es arvien esmu teikusi, ka Namboks atgriezīsies.

— Jā, Namboks ir atgriezies. — Šoreiz ierunājās Namboks pats, pārlicis kāju pār baidaras bortu un stāvēdams ar vienu kāju krastā, ar otru laivā. Atkal rīkle tam raustījās un cilājās, tvarstot pēc aizmirstajiem vārdiem. Un, kad pēdīgi vārdi bija atradušies, tie skanēja svešatnīgi, bet indiāņu rīkles skaņas pavadīja lūpu spurkšķieni.

— Esiet sveicināti, ak, brāļi, — viņš teica, — brāļi no tiem senajiem laikiem, kad krasta vējš vēl nebija aizdzinis mani jūrā.

Viņš izkāpa smiltīs ar abām kājām, bet Opikvons at- vēcinājās no viņa ar rokām.

— Tu esi miris, Nambok, — viņš teica.

Namboks iesmējās.

— Es esmu trekns.

— Mirušie nav trekni, — Opikvons atzina. — Tu esi labi nobarojies, bet tas ir visai dīvaini. Vēl neviens cilvēks, kas sabiedrojies ar krasta vēju, pēc tam nav atgriezies gadiem pa pēdām.

— Es esmu atgriezies, — Namboks vienkārši atbildēja.

— Bet kas zina, varbūt tu esi ēna, tā Namboka gaistoša ēna, kurš kādreiz bija. Ēnas atgriežas.

— Es esmu izsalcis. Ēnas neēd.

Tomēr Opikvons šaubījās un mokpilnā nesapratnē berzēja ar roku pieri. Arī Namboks bija samulsis un, laizdams skatienu gar zvejniekcilts ļaužu rindu, nevienās acīs nelasīja laipnu apsveikumu. Vīrieši un sievietes čukstējās savā starpā. Bērneļi bikli zagās atkal atpakaļ, lodādami gar vecākiem, un suņi ar saboztu spalvu pieplakuši līda pie viņa kājām, aizdomīgi ošņādami.