— Es tevi esmu dzemdējusi, Nambok, un es devu tev zīst krūti, kad tu biji maziņš, — Baskvahvana žēlabaini teica, virzīdamās viņam tuvāk. — Un, vai nu tu esi ēna vai neesi, es došu tev ēst.

Namboks gribēja doties mātei klāt, bet brīdinoši baiļu un draudu kliedzieni viņu apstadināja. Viņš svešā valodā norūca kaut ko, kas izklausījās itin kā «velns parāvis», un tad teica:

— Es neesmu ēna, es esmu cilvēks.

— Ko gan kāds var zināt, ja runa ir par noslēpumainiem spēkiem? — Opikvons jautāja pa pusei pats sev, pa pusei cilts ļaudīm. — Mēs esam, un pēc viena elpas vilciena mūsu vairs nav. Ja cilvēks var kļūt par ēnu, vai gan ēna atkal nevar kļūt par cilvēku? Namboks bija, bet viņa vairs nav. To mēs zinām, bet mēs nezinām, vai šis te ir Namboks vai Namboka ēna.

Namboks atkāsējās un tad atbildēja:

— Vecos laikos, sen atpakaļ, tava tēva tēvs, Opikvon, ari aizgāja projām un vēlāk atkal atgriezās gadiem pa pēdām. Toreiz neviens viņam neliedza vietu pie ugunskura. Stāsta … — Viņš ieturēja zīmīgu pauzi, un visi saspringti gaidīja turpinājumu. — Stāsta, — Namboks atkārtoja, apzināti novilcinādams galveno, — ka Sipsipa, viņa klooch, esot dzemdējusi divus dēlus pēc viņa atgriešanās.

— Bet viņš nebija biedrojies ar krasta vēju, — Opikvons aizrādīja. — Viņš aizgāja uz to pusi, kur zemei sirds, un tas ir lietu dabā, ka pa sauszemi cilvēks var tikai iet un iet.

— Un pa jūru tāpat. Bet ne par to ir runa. Stāsta … ka tava tēva tēvs stāstījis daudz brīnumaina par to, ko pieredzējis.

— Jā, daudz brīnumu viņš stāstīja.

— Arī man ir daudz brīnumu, ko stāstīt, — Namboks izgudrēm paziņoja. Un, redzēdams, ka ciematnieki jau sāk svārstīties, piemetināja: — Un dāvanas man ari ir.