Opikvons piecēlās kājās.

— Tagad, ak, Nambok, dzīres ir beigušās, un nu mes gribam klausīties par tiem brīnumiem, ko tu esi pieredzējis.

Zvejniekcilts ļaudis sita plaukstas un, paņēmuši pa rokai katrs savu darbu, gatavojās klausīties. Vīrieši centīgi drāza šķēpus vai izgrieza rakstus valzirgu ilkņos, sievietes kasīja taukus no kotikādu iekšpuses un burzīja tās, lai kļūst mīkstas, vai arī šuva segas ar dzīslu pavedieniem. Namboka skatieni klaidoja, vērojot šo ainu, taču tā nešķita tik pievilcīga, kā viņš savās atmiņās bija iztēlojies un cerējis ieraudzīt. Ilgajos klejojumu gados viņa domas arvien bija kavējušās tieši pie šīs ainas, bet tagad, kad cerētais bija piepildījies, viņš jutās vīlies. Kāda nabadzīga un nožēlojama dzīve, Namboks nodomāja, nemaz nevar salīdzināt ar to, pie kādas viņš jau bija sācis pierast. Nu nekas, viņš tiem kaut mazlietiņ atdarīs acis, un viņa paša acis no šīs domas iedzirkstījās.

— Brāļi, — viņš iesāka lepni un pašapmierināti, kā jau cilvēks, kurš gatavojas stāstīt par dižiem darbiem, ko paveicis, — vasaras nogalē pirms daudzām vasarām, toreiz, kad es aizbraucu, pieturējās tieši tāds laiks, kāds solās būt pašreiz. Jūs visi vēl atminaties to dienu, kad kaijas lidoja zemu un no zemes pūta stiprs vējš, un es vairs nejaudāju noturēt savu baidaru pret vēju. Es cieši sasēju baidaras pārvalku sev ap vidu, lai ūdens netiek iekšā, un augu nakti cīnījos ar vētru. Bet no rīta nekur nebija redzama zeme — visur tikai jūra, un krasta vējš visu laiku turēja rnani stingri savās rokās un nesa projām vien. Trīs šādas naktis es pārcietu, un triju nakšu rītausmas zemi neparādīja, bet krasta vējš mani nelaida vaļā.