Kad pienāca ceturtā diena, es biju pa pusei prātā jucis. Aiz barības trūkuma nespēju vairs cilāt airi, galva man griezās riņķī vien, un mocīja negantas slāpes. Taču jūra vairs nebija dusmīga, pūta maigs dienvidu vējiņš, un, paskatījies apkārt, es ieraudzīju kaut ko tādu, ka šķita — nudien esmu sajucis prāta.

Namboks apklusa, lai izvilktu no zoba tur iesprūdušu laša gaļas šķiedru, bet vīri un sievas gaidīja, darbu pametuši un kaklus izstiepuši.

— Tā bija laiva, liela laiva. Ja visas laivas, kāda^ vien esmu redzējis, saliktu kopā par vienu, arī tad tā vēl nebūtu tik liela.

Atskanēja neticīgi izsaucieni, un Kugahs, kam uz muguras bija daudz gadu, grozīja galvu.

— Ja katra baidara būtu smilšu graudiņš, — Namboks turpināja, nelikdamies par to zinis, — un ja būtu tik daudz baidaru, cik šeit liedagā ir smilšu graudiņu, tad

ari vēl nesanāktu tik liela laiva, kādu es ieraudzīju ceturtās dienas rītā. Tā bija ļoti liela laiva, un to sauca par šoneri. Es redzēju, ka šis brīnišķīgais priekšmets, šis milzīgais šoneris, nāk tieši man virsū, un uz tā es ieraudzīju cilvēkus …

— Pagaidi, ak, Nambok! — Opikvons pārtrauca. — Kādi bija šie cilvēki? Vai lieli?

— Nē, parasti cilvēki — kā jūs un es.

— Vai lielā laiva brauca ātri?

— Jā.

— Laivas sani bija augsti, cilvēki īsi, — skaidrības labad Opikvons atzīmēja datus. — Un šie cilvēki īrās ar gariem airiem?

Namboks pasmīnēja.

— Airu nemaz nebija, — viņš teica.

Visas mutes palika vaļā, un iestājās dziļš klusums. Opikvons aizņēmās no Kugaha pīpi, lai pārdomādams ievilktu pāris dūmu. Kāda no jaunākajām sievietēm nervozi iesmējās, un visas acis nosodoši pavērsās pret viņu.

— Tātad airu nemaz nebija? — Opikvons klusu pārvaicāja, padodams pīpi atpakaļ.