Veidojas nacionālie kadri, nacionālās zināt­niskās skolas, kas ar lielu aizrautību pievēršas arī savas tautas vēstures un kultūras pētīšanai. Nāk klajā vēstures avotu publikācijas, parādās daudzi raksti par dažādiem Latvijas vēstures posmiem, jautājumiem, problēmām. Tas viss kopumā veicina interesi par tautas vēsturi arī literā­tos un veido labvēlīgu augsni vēsturiskā stāsta un ro­māna attīstībai.

Latviešu vēsturiskās prozas viļņa galotnē ir abi brāļi Grīni. Aleksandrs debitē ar stāstu par viduslaikiem — «Krustneša gaitas». Tā centrā kāds franču grāfs Bertrams, kura raibā, dēkainā dzīve krusta karotāju rindās apraujas kaujās ar zemgaļiem. Vienlīdz brīvi jau šai savā agrīnajā darbā rakstnieks jūtas senajā Latvijas teritorijā, kā arī tālaika bruņinieku un krusta karotāju Eiropā. Tā ir viena no viņa talanta būtiskākajām īpašībām — šī spēja iejus­ties citās tautās, to tikumos, sadzīvē, tradīcijās, kultūrvidē un vēsturiskā laikmeta nacionālajā savdabībā. Viņa īs- proza vēlāk iznākusi krājumos «Pieviltā vīra atriebšanās un citi stāsti», «Septiņi un viens», «Likteņa varā», «Klusie ciemiņi» u. c. Stāstos plaši izmantota Latvijas vēstures un pirrnā pasaules kara tematika, daudz arī stāstu un noveļu ar cittautu — visvairāk itāļu un franču dzīves tematiem.