Romāns «Nameja gredzens» ir ļoti raksturīgs Alek­sandra Grīna rakstības veidam. Te ir viss vienkopus — dēkains sižets ar pēkšņiem likteņa pavērsieniem, atšķirīga, ļoti dažāda darbības vide, sākot ar netīru ceļmalas krogu un vienkāršu latviešu zemnieku istabu līdz Kurzemes her­coga pilij Jelgavā un Polijas karaļa pilij Varšavā. Esam aculiecinieki gan raganu sārtam Kalnamuižā, gan poļu karapulku cīņām moldāvu zemē pret valahiem un tatā­riem, gan Moldāvijas grāfa Zamoiska dzīrēm, gan lat­viešu zemnieku mocīšanai Jelgavas pils pagrabos.

Tāpat kā vēlāk tapušajā triloģijā «Saderinātie», jau šai pirmajā rakstnieka romānā pasaules vareno — šoreiz

Polijas un Zviedrijas — intereses un politiskās intrigas ierauj sevī latviešu zemnieku dzīves, nosakot Kurzemes un Zemgales hercogistes un līdz ar to brīvību alkstošās lat­viešu tautas likteni. Romānā darbojas vēsturiskas perso­nas — Sigismunds III Vāsa — Polijas karalis, Kurzemes hercogs no Ketleru dzimtas — Frīdrihs, arī vēl citi. Tēloti kauju, sadursmju, asiņainu kautiņu skati, arī mīlestība. Bet pāri visai šai raibajai ainai blāzmo garu gadsimtu neapdzēstās latviešu tautas brīvības ilgas, kas Zemgales ļaudīm saistās ar teiksmu par senā ķēniņa Nameja atgrie­šanos.