Ir jau 1600. gads, vairāk nekā trīs gadu simteņi pagājuši, kopš Namejs ar saviem vīriem brīvs atstāja Zemgali, bet teiksma joprojām ir dzīva, jo dzīva ir latviešu tautas brīvības griba. Joprojām ir vīri, kas sakās paši savām acīm redzējuši joņojam padebešos sava pulka priekšgalā Kameju ar ķēniņa mēteli plecos un kroni galvā, kokiem zemu lokoties Zemgales ķēniņa priekšā.
«Nameja gredzens» īsti par vēsturisku saucams nav, jo sižets ir izdomāts, nebalstās konkrētos Latvijas vēstures faktos, arī pats Kurzemes troņa pretendents, par kura likteni stāstīts, ir autora fantāzijas radīts. Vēsturiskumu darbam piešķir laikmeta tēlojums ar Polijas un Zviedrijas interešu sadursmi, kur sava loma ir Kurzemes un Zemgales hercogistei, gan latviešu zemnieku un muižnieku, gan arī hercoga ierēdņu attieksmju tēlojumam, ari latviskā garīgā pasaule, ko neizdodas ne paverdzināt, ne iznīcināt muižniekiem un viņu pakalpiņiem.
Romāna centrā ir Nameja dzimtas pēdējā atvase — jaunais kņazs Gundars, kas no Skumanta kļuvis par Bogi- slavu poliskajā vidē. Vectēvs, kas visu mūžu karojis pret Polijas ienaidniekiem, jūtot tuvojamies pēdējo stundiņu, Bogislavu atsauc no Itālijas, lai nodotu Nameja testamentu. Tanī ir arī šādi vārdi: «Visi lai ir brīvi un kungs pār zemgaļiem tikai mana gredzena valkātājs, ar vārpu vaiņagu kronētais…» Senā vāze, kurā glabājies Nameja testaments, mirstot vectēvam izslīd no rokām un saplīst, starp tās drumslām mirdz Nameja gredzens — sudrabā kalts zalkšu pāris ar sarkanām rubīna acīm, ap viņiem z< Ita vārpu vainags, tā vidū — vanags lidojumā.