Kņazs Bogislavs uzmauc gredzenu pirkstā un jūt sevī augam apņēmību piepildīt novēlējumu — darīt brīvu Zemgali. Tā s kas viņa ceļš, kas ved pie diplomātiem, grāfiem un ka­raļiem, arī skaistām kņazēm, cauri karaļa cietumam un nāves briesmām uz sacēlušos Zemgali, kur viņam Tērvetes pilskalnā lemts iet moku nāvē ar kvēlošu dzelzs kroni galvā.

Otra sižetiskā līnija ir saistīta ar Silenieku dzimtu no Kalnamuižas. Raganas sārtā mirst Zane, otrā dienā neiz­tur tēva sirds. Māsu un tēvu atriebj jaunākais dēls Kas­pars, nogalinot māsas pavedēju amtmaņa dēlu Joahimu. Viņa galvu Kaspars aiznes uz tēva kapu — tā prasa sens ticējums. Kaspars aizbēg uz leišiem un nonāk pie kņaza Gundara. Viņš ir tas, ko Nameja gredzena valkātājs sūta par savu sūtni uz Zemgali celt to cīņā pret hercogu un muižniekiem. Kaspars aiziet bojā zemnieku neveiksmīgajā mēģinājumā ar viltu iekļūt Jelgavas pilī.

Kompozicionāli romāns nav īsti līdzsvarots, ne visas epizodes labi saistītas ar kādu no abām sižetiskajām līni­jām, jo jūtamāk — beigu daļā. Tomēr visiem negludumiem, kādi ir rakstnieka pirmajā romānā, pāri ceļ tautas brīvības ilgu un varoņgara cildinājums.

Par Aleksandra Grīna daiļradi, Edvarta Virzas «Strau- mēniem» un vēl dažiem 30.