Tieši pulksten trijos gaidītais vīrs uzrodas — pa labi. Viņš lēnām nāk šurp, izklaidīgi aplūkodams skatlogus zem arkādes, it kā būtu devies pastaigā, lai nosistu laiku. Iztālēm pazīstu šo vīru, vēl nesaskatījis viņam plecā uzkārto roleifleksu. Pazīstu pēc viņa savdabīgās gaitas— viņš tikko manāmi, īpatnēji pievelk kreiso kāju un aiz paraduma rokā saņēmis fotoaparāta siksnu.
«Ļubo!» man tā vien. gribas iesaukties, kad viņš jau ir pavisam klāt. Bez šaubām, klusēju — tā tik vēl trūkst, lai es iekliegtos, taču tieši šobrīd skaidri apjaušu, cik daudz mēnešu esmu aizvadījis vientulībā, nesastapis tuvu cilvēku.
Vīrs ar panamu galvā jau pa gabalu ir ievērojis mani, tomēr paiet galdiņam garām, nepievērsdams man nekādu uzmanību, un turpina tikpat gausi savu ceļu tālāk, līdz nozūd zem arkādes pa kreisi. Samaksāju par kafiju, atkal aizdedzinu cigareti un nesteigdamies dodos tai pašā virzienā.
— Ļubo! — paklusi ierunājos, vīru ar panamu panācis Calle Largo.
— Nu gan pārskatījies, — viņš nomurmina, tikko jaušami pasmaidīdams. — Es esmu Robērs Lerū. Pēc tautības — bejģis, pēc profesijas — fotogrāfs. Bet tu?
— Arī belģis. Albērs Karē. Vari mani saukt par «mon šēr Karē»[1]. ,