—   Kādēļ gan ne! Mēs esam veci paziņas no Briseles. Kas īsti tev šeit kārtojams?

—  Tas pats, kas tev.

—   Es jautāju par ko citu.

Ļoti labi saprotu, par ko man jautā, bet nespēju pa­ciest šo oficiālo toni patlaban, kad* veselu gadu neesam tikušies un turklāt vēl šai pēcpusdienas stundā iela tik tukša, ka tajā nemana ne dzīvas dvēseles.

—  Man šis tas kārtojams tirdzniecībā. It īpaši inte­resējos par venēciešu kristālu.

Ļubo pamāj.

—  Es pašreiz gatavoju kādai Beļģijas izdevniecībai fotoalbumu.

Viņš apklust, it kā vairs nebūtu ko teikt, un iet tālāk; turos viņam līdzi, un mēs, nekā nerunādami, laiciņu so­ļojam gar vecajiem namiem, no kuriem krīt šauras ēnas.

—   Nez kādēļ tu man diez ko nepatīc, — es ieminos.

—   Kādā ziņā?

—       Esi kļuvis pārāk oficiāls. Laikam nevari panest karstumu.

—       Te, brālīt, nav vainīgs karstums. — Ļubo pasmīn. — Bet gan darbs. Līdz šim man vē»l nemaz nav veicies.

—       Un kā ir ar tavu parunu — «Nāc man līdzi un nebaidies!»?

Ļubo atkal drusciņ pasmīn.

—       Nekā. Esmu to aizmirsis. Paruna bija laba, tikai jau esmu to aizmirsis.

Nebilstu ne vārda, un mēs klusējot slājam gar laika gaitā nomelnējušām fasādēm, kur klājas šaura ēna. Mans princips vispār ir šāds: ja cilvēkam slikta oma, viņš jāliek mierā, lai klusē vien, kamēr tā pāries.