Bez piecām minūtēm trijos apsēžos Svētā Marka laukuma stūrī pie galdiņa, kas novietots blakus kafejnīcai uz ietves, un pasūtu kafiju, lai gan šobrīd ar visu savu būtni kāroju ne kafiju, bet sulīgu bifšteku un tikko ceptus kartupeļus. Aizkūpinājis cigareti, noriju malku karstā šķidruma, un tase jau tukša, jo Itālijā liek galdā tikai malku kafijas. Pēc tam vērīgi pārlaižu acis laukumam un atkal nododos savai nodarbībai — gaidīšanai.
Dažs manā vietā un citos apstākļos droši vien tūlīt sāktu pētīt apkārtējos pieminekļus, kas ir ļoti ievērojami, jo pat manī izraisa neskaidras asociācijas ar sen pazīstamām pastkartēm. Tomēr šobrīd nejūtu ne mazāko ziņkāri par dievnamiem, zvanu torņiem un pilīm. Visu savu uzmanību veltu arkādei pa labi, no kurienes jānāk cilvēkam baltu panamu galvā, tumšām acenēm un plecā uzkārtu roleifleksu.
Ēna zem arkādes ir gandrīz melna. Marmora plātnēm bruģētais laukums nežēlīgajā saulē mirdz kluss un svelmains un kļūst arvien tumšāks. Tikai stūrgalvīgi tūristi bariņā nīkst tveicē, barodami baložus ar smalkmaizītēm • un cits citu fotografēdami, lai uzņēmumos iemūžinātu to, cik tuvi viņiem ir bijuši putni un Venēcija. Pie kafejnīcas galdiņiem uz ietves cilvēku nav, vienīgi divas pa vecas sievietes mežģīnēm rotātās kleitās un salmu cepurēm galvā sēž, tāpat kā es, arkādes ēnā.