Esmu iebraucis Venēcijā šorīt ļoti agri, lai sastaptu sinjoru Antonio Toci, kamēr viņš vēl nav nekur izgājis. Bija norunāts, ka sinjors Toci būs mājās līdz pulksten deviņiem, bet piezvanīju pie viņa durvīm jau astoņos.
— Es gribētu redzēt… — iesāku no sava nabadzīgā itāliešu vārdu krājuma iepriekš safabricēto teikumu.
— Sinjora Toci nav mājās, — kalps pārtrauca mani, aši pārlaizdams man vērtējošu skatienu.
— Viņš mani ir aicinājis uz tikšanos, — liku lietā otro sacerēto teikumu.
Nekā nebildis, kalps atkal nopētīja mani no galvas līdz kājām.
Jāatzīst, ka neizskatījos diezin cik lepns. Ne jau nu galīgi nepieklājīgs, tomēr uzvalks diezgan saburzīts, un baltā krekla apkaklīte droši vien visai netīra. Sinjors Toci, kā redzams uzrakstā uz plāksnītes, bija advokāts, un viņa kalps laikam mani bija noturējis par kabatas zagli, kurš ieradies pie viņa saimnieka kāda niecīga, nepatīkama kriminālprocesa dēļ.
— Sinjors Toci teica, lai es atnāku, — uzstāju stingrāk.
— Nevar but, — kalps dzestri attrauca. — Sinjors šodien ir aizņemts tiesā. Nevar būt, ka viņš jūs ir aicinājis.
Šā apkalpotāja kundziskā pašpārliecība mani vai saniknoja, bet es protu nezaudēt pacietību, ja tas ir nepieciešams. Tādēj vienīgi noprasīju: