— Kā jūs domājat, kad viņš atgriezīsies?
— Nevaru zināt, — arvien vēl tikpat dzestri nomurminājis, apkalpotājs aizvēra nesen nolakotās durvis mana deguna galā.
Tā man nekas cits neatlika kā iekārtoties iepretim Šai mājai kafejnīcas terasē, pasūtīt kaut ko dzeramu un gaidīt. Ja sinjors Toci tiešām ir aizgājis uz tiesu, viņš pēc kāda laika pārradīsies. Ja, par spīti kalpa apgalvojumam, ir mājās, agri vai vēlu nāks laukā.
Drošs paliek drošs — ap pulksten desmitiem nolēmu atkal izmēģināt laimi, šoreiz apkalpotājs, tik tikko pabāzis galvu durvīs un mani neuzklausījis, noburkšķēja:
— Nē, sinjors Toci vēl nav pārnācis.
Tad no jauna aizcirta durvis mana deguna galā.
Un tā sēžu un gaidu. Nav iespējams pat sīki izpētīt stacijā nopirkto pilsētas karti, jo nemitīgi jāpatur acīs lāsmojošās, zaļās durvis. Vajag pilnīgi nodoties mākslai nedarīt nekā, itin nekā, pat nebendēt nervus un nedomāt, ka šodien ir pirmdiena un pietiek to aizlaist garām, lai daudz kas saietu grīstē.
Lāgu lāgiem pie blakus galdiņiem piemetas cilvēki, iztukšo pa kafijas tasei un dodas prom. Pēc tam piekāpj citi. Mana kafija laikam pagalam atdzisusi. Turklāt tā jau ir trešā tase pēc kārtas, tāpēc pasūtu glāzi martīni, cenzdamies uzmanīt tumšo parādes durvju taisnstūri, kas pavīd starp garāmgājēju galvām. Sinjors Toci vai nu ies iekšā, vai nāks ārā. Jā, bet kad tad galu galā? To vēl nevar zināt.