Platā nojumes sēne ar zilgano pagaismu aizsargā mani no svelmainās saules. Taču karstums versmo ne tikai no debesīm, bet arī no blakusnamu sienām, akmeņiem bruģētā laukumiņa un siltā, netīrā, zaļganā ūdens. Tveicē dvesmo valkana pelējuma dvaka.
Laiku pa laikam gar terasi aiztraucas motorlaiva, sēcoši plīkšķēdama un uzbangodama kanālā tik smagus viļņus, ka pussatrunējusī koka terase draudīgi salīgojas.
Ap pulksten vieniem pēkšņi pamanu pie zaļajām durvīm apstājamies pusmūža vīru tumšā, svītrainā uzvalkā, padusē pasistu plānu portfeli. Līdzko viņš paceļ roku, lai piezvanītu, acumirklī nolieku uz galda iepriekš salūkotu banknoti un ātri šķērsoju laukumiņu. Tik ātri, cik vien iespējams. Starp letēm aizvien vēl drūzmējas ļaudis, ka biezs, un, kamēr, ar pūlēm lauzdams sev ceļu, tieku līdz ieejai, vīrs jau ir nozudis. Savukārt nospiežu zvana pogu. Tikai tad, kad to izdaru otrreiz, pienāk kalpotājs, bet tūlīt grasās doties prom.
— Paklau … — brīdinoši nopukstu, īstā laikā pašaudams saišu zābakā ieauto kāju šaurajā durvju spraugā.
Kalps ar neslēptu nicinājumu paraugās uz nekaunīgi pašauto zābaku, kas neļauj viņam izpildīt savu sulaiņa pienākumu. Uz zābaku, ko patiešām derētu nospodrināt.
— Paklau! — atkal iesāku. — Nekavējoties paziņojiet savam saimniekam, ka ar viņu vēlas tikties Anrī kungs no Bordo!