— Pēc tam kad būšu aizvēris durvis, — apkalpotājs vēsi atbild.
Neko darīt, parauju kāju atpakaļ un gaidu, lai gan pamostas aizdomas, ka šis spītmanis aiz ļauna prāta vien vilcināsies vismaz stundas ceturksni, iekams mani pieteiks. Laime vēl, ka pie rokas ir zvans.
Tomēr vairs nav jāzvana. Pēc brītiņa kalps ar tādu pašu naidu, bet jau ar zināmu samierinātību ieved mani vecā nama dzedrajā marmora priekštelpā.
Sinjors Toci pieņem mani savā kabinetā, neparasti laipni iesaukdamies franču valodā: «Sveiks, vecais draugs!» — un sirsnīgi paspiezdams manu labo roku ar abām savējām, un vispār jūtas pārāk sajūsmināts, ja ievērojam, ka pirms brīža diez vai viņam bija kāda jausma par manu esību. Beidzot, kad kalps ir izgājis, saimnieka tuklā, melnīgsnējā seja pēkšņi top nopietna, pat drusku nīgra. Viņš paceļ uz mani savas snaudas pilnās olīvacis, gaidīdams, ko es teikšu.
Lūk, ko es vēlētos pasacīt: ja ir bijusi noruna, tā jāpilda. Un, ja sinjoram Toci pašam ir vaļas atliku likām, tas vēl nedod ieganstu rīkoties tā, lai citiem būtu jāzaudē laiks. Taču pieredze man ir mācījusi, ka nav jāmētājas ar replikām, no kurām tik un tā maz la« buma.
— Mani ir atsūtījis Martens. Viņš jau atkal kļuvis atraitnis.
Vēsts, ka nez kādu Martenu piemeklējušas nedienas, pārlieku neapbēdina sinjoru Toci. Viņš ierasti pamāj ar galvu, it kā nebūtu ne uz ko citu cerējis.