— Labi, labi, darīsim, ko varēsim, nelaimīgā labā, — saimnieks izklaidīgi noteic, un gribot negribot jāsecina, ka viņam jau ir padomā vai nu sameklēt nabaga Marte- nam jaunu dzīvesbiedri, vai arī uzcelt nelaiķi no miroņiem.
Taču sinjors Toci nevis uzreiz sāk rūpēties par Martenu, bet pienāk pie grāmatu plauktiem un izvelk kādu pamatīgu sējumu, radīdams spraugu, kurā iebāž roku, un pēc mirkļa plaukti bez trokšņa pabīdās sāņus, atklādami sienā iebūvēta skapīša durtiņas. Tās atslēdzis, saimnieks drīz vien bez lielas rakņāšanās sadabū biezu, biezu aploksni, aizslēdz skapīti, no jauna izdara manipulāciju un, tikko plaukti ir ievirzījušies agrākajā vietā, pasniedz man aploksni. To atplēsis vaļā, izņemu Beļģijas pasi. Tajā ielīmēta mana fotogrāfija un ierakstīts vārds — Albērs Karē. Tas gan nav mans vārds — bet vai tam kāda nozīme? Man nekad nav bijis īstā vārda. Aploksnē atrodas arī daži mazāk svarīgi dokumenti, kas pieder tam pašam Karē, — apliecība par šofera tiesībām un kaut kādas kvītis, turklāt vēl krietna naudas summa itāliešu un beļģu banknotēs. Kamēr to visu steigā aplūkoju un sabāžu savās kabatās, sinjors Toci paziņo vienaldzīgi kā iestādes darbinieks: 1
— Pēc laiciņa pateikšu apkalpotājam, lai atnes ceļasomu ar jūsu mantām. Varat braukt ar kuģīti un izkāpt Svētā Marka laukumā — no šejienes trešajā piestātnē. Ieteicu apmesties viesnīcā «Luna», tūlīt piezvanīšu un pasūtīšu tur jums numuru. Domāju, ka tas ir viss.