Man gan tas nebūt nav vīss. Turpretī sinjoram Toci šie vārdi izsaka to, ka viņa uzdevums ir galā.
— Nu, apsēdieties … — viņš beidzot attopas.
Sinjors Toci iziet ārā, un pēc mirkļa dzirdu, ka viņš
gaitenī runājas ar apkalpotāju. Mazliet vēlāk atgriežas, nesdams nelielu, elegantu ceļasomu.
— Tā ir jūsu bagāža. Liekas, laiks jau doties ceļā.
Saimnieks klusējot pavada mani līdz parādes durvīm.
Pirms šķiramies, viņš neizteiksmīgā balsī novēl man spīdošus panākumus, bet vairās pateikt kaut ko tādu kā «uz drīzu redzēšanos». Es — arī. Šim vīram ir gaužām nepatīkams sulainis.
Viesnīca «Luna», par spīti tās romantiskajai izkārtnei, ārēji nemaz nav pievilcīga. Taču āriene dažkārt maldina. Aiz drūmās, mitruma saēstās fasādes slēpjas grezni saloni ar mozaīku un dārgiem paklājiem, marmora kāpnes, gaišas istabas debeszilām tapetēm, dārgas mēbeles un bālgani zilām porcelāna plātnītēm apdarinātas vannas telpas. Kāda istaba, no kuras loga paveras skats uz tuvējām senām pilīm, ierādīta Albēram Karē kungam.
Ātri novelku drēbes un nostājos zem dušas, lai pārbaudītu, kā auksts ūdens remdē galvas sāpes. Tad izņemu no ceļasomas tīru kreklu, jaunu, pelēku uzvalku un melnus saišu zābakus, apģērbjos, noslēpju kabatās dokumentus un naudu un izmetos laukā. Pulkstenis ir bez divdesmit minūtēm trīs.