Piepeši klusumā ielauzās spalgs, metālisks troksnis. Edīte iekliedzās un uzmeta mirkli galdam. Šķīvis bija nokritis zemē. Hanss dziļi nopūtās, it kā pamodies no miega. Nokritušā šķīvja radītais troksnis atsauca viņus dzīvē, jaunā nepazīstamā pasaulē. Tepat būdā pēkšņi bija radusies šī jaunā pasaule, kurā viņiem nu turpmāk vajadzēs dzīvot un darboties. Vecā pazudusi uz visiem laikiem. Nākotnē viss būs jauns un nezināms. Negaidītais bija izdzēsis perspektīvu, padarījis vērtības nevērtīgas un, ietinis visu savā burvestības gaismā, sajauca reālo ar nereālo, sapina visu ērmotā, ņudzeklīgā vērpetē.

— Ak dievs, Hans! — beidzot ierunājās Edīte.

Hanss klusēdams palūkojās viņa plaši ieplestām

šausmu pilnām acīm. Lēnām viņš pārlaida skatienu istabai, it ka ieraudzījis to visu pirmo reizi, tad uzlika galva cepuri un devās uz durvju pusi.

— Kurp tu iesi? — Edite, šausmu pārņemta, ieprasījās.

Viņš jau bija satvēris durvju rokturi un, pagriezies uz

iešanu, atbildēja sievai:

— Kapus rakt.

— Neatstāj, Hans, mani vienu… — viņas skatiens ātri pārskrēja pār visu, kas istabā, — ar šiem …

— Agrāk vai vēlāk — tikpat būs jārok, — viņš atteica.

— Tu taču vēl nezini, cik kapu būs jārok, — viņa, bezmaz raudādama, pretojās un, pamanījusi, ka vīrs sak svārstīties, piebilda: — Vēlāk iesim abi kopā, es tev palīdzēšu.

Hanss piegāja pie galda un automātiski noknieba svecei nodegušo dakti. Pēc tam viņi abi kopā sāka apskati. Dečijs un Harkijs bija nošauti uz vietas un izskatījās drausmīgi, jo slepkava bija šāvis no neliela atstatuma. Denninam Hanss atteicās pieskarties, un Edītei vajadzēja vienai pieiet tam klāt.

— Dzīvs, — viņa sacīja vīram.

Tas arī piegāja un ieskatījās slepkavain sejā.

— Ko tu saki? — Edīte jautāja, uztverdama vira neskaidru murdoņu.

— Velns un elle, kāpēc es viņu nepiebeidzu! — Hanss sacīja.