Viņi piecēlās kājās. Hanss grīļodamies pakāpās atpakaļ un atspiedās pret sienu; seja viņam krampjaini raustījās, dobjie rēcieni, kas lauzās pār lūpām, pamazām noklusa. Sākās reakcija. Edīte, rokas lauzīdama, stavēja istabas vidū, smagi elsoja un drebēja kā drudzī.
Hanss truli blenza vienā punktā, bet Edītes skatiens aši pārskrēja pār istabu, it kā gribētu uztvert un saglabāt pēdējo sīkumu. Dennins gulēja nepakustēdamies. Viņam blakus neprātīgajā kautiņā apgaztais krēsls. Dennins bija uzkritis virsū divstobrenei, kas rēgojās zem gulētāja. Abas patronas, ko viņš nebija paguvis ielikt stobrā, mētājās uz grīdas. Harkijs gulēja zemē sakņupis tai vietā, kur viņu pārsteidza lode, bet Dečijs joprojām sēdēja, nolicis ar galvu pār galdu, ar matu kodeļu putras šķīvī. Edītes uzmanību piesaistīja stāvus saslējies šķīvis. Kādēļ tas nekrīt? Cik nejēdzīgi! Ja arī nogalināts cilvēks, tas nenozīmē, ka putras šķīvim jāslienas ar malu gaisā!
Edīte pavērsās pret Denninu, taču neviļus viņas skatiens atgriezās pie šķīvja. Patiesi — cik nejēdzīgi! Edītei pēkšņi uzmācās nepārvarama vēlēšanās smieties. Bet tad viņa sāka izjust klusumu, kas valdīja istabā, un aizmirsa šķīvi. Gribējās vairs tikai vienu: lai jel kas pārtrauktu mokošo klusumu. Izlijusi kafija vēl joprojām pilēja no galda uz grīdu, un pilienu vienmuļā pakšķēšana padarīja klusumu vēl neciešamāku. Kādēļ Hanss klusē? Kādēļ viņš nekā nedara? Edīte paskatījās uz viņu, gribēja kaut ko sacīt, bet mēle neklausīja, kakls bija sāpīgi aizžņaugts, mute izkaltusi. Klusēdama viņa skatījās uz Hansu, un Hanss skatījās uz viņu.