Edīte, ceļos nometusies, noliecās pār Denninu.

— Ej prom! — Hanss pēkšņi uzsauca aizsmakušā, dīvaini pārvērstā balsī.

Viņa iztrūkusies uzmeta vīram īsu skatienu. Pacēlis no zemes divstobreni, kas Denninam bija izkritusi no rokām, Hanss ielika tajā patronas.

— Ko tu gribi darīt? — Edīte iekliedzās, pielēkusi kājās.

Hanss klusēja, bet viņa redzēja, ka tas paceļ ieroci pie pleca, un, strauji satvērusi stobru, pavērsa to pret griestiem.

— Ej prom! — Hanss aizsmakušā balsī viņai uzkliedza.

Viņš centās izraut sievai bisi, bet viņa, piegājusi tuvāk, abām rokām apskāva vīru.

— Hans, Hans, atjēdzies! — viņa lūdzās. — Tu esi kā bez prāta, Hans!

— Viņš nonāvēja Dečiju un Harkiju, — Hanss atteica, — un es nošaušu viņu.

— Tā nedrīkst, — Edīte pretojās. — Pastāv taču likums.

Hanss atbildes vietā tikai nicinoši saviebās, it kā teikdams: «Likums? Sinī dieva aizmirstajā pasaules malā?» — un truli, stūrgalvīgi atkārtoja:

— Viņš nonāvēja Dečiju un Harkiju.

Sieva centās viņu pārliecināt, bet Hanss uz visiem viņas iebildumiem atkārtoja tikai vienu un to pašu:

— Viņš nonāvēja Dečiju un Harkiju.

Taču Edīte nespēja sevī pārvarēt to, kas viņā bija ieaudzināts kopš bērnības, ko viņa bija iezīdusi ar mātes pienu. Bijība pret likumu viņai bija asinīs, un viņa spēja rīkoties vienīgi tā, kā pavēl likums. Viņai pat prāta neienāca, ka varētu rīkoties arī citādi. Hanss, kas pats gribēja stāties likuma vieta, viņas acīs kļuva par tādu pašu noziedznieku ka Dennins.

— Ja pret ļaunumu vērsīsies ar jaunu ļaunumu, tad drīz vispār nebūs vairs nekā laba, — viņa centās pārliecināt vīru. — Ir tikai viens ceļš, kā sodīt Denninu, un tas ir nodot viņu tiesai.

Beidzot Hanss piekāpās.

— Labi, — viņš sacīja, — dari, kā zini. Bet piedzīvosi, ka jau rit viņš nogalinās arī mūs abus.