Viņa papurināja galvu un pastiepa roku pēc divstob- renes. Hanss jau grasījās atdot viņai ieroci, bet tad atkal saminstinājās.

— Ļauj labāk tomēr viņu nošaut!

Edīte atkal papurināja galvu, un viņš atdeva tai bisi. Taja brīdī durvis atvērās un nepieklauvējis būdā ienāca indiānis. Kopā ar viņu ietriecās vējš un sniega virpulis. Edīte un Hanss pagriezās. Hanss joprojām turēja rokā divstobreni. Aina, kas pavērās nelūgtajam ciemiņam, to nepavisam nesamulsināja. Viņa skatiens vienā mirklī ietvēra Harkija un Dečija līķus un nesamaņā guļošo Denninu. Indiāņa sejā nepavīdēja ne izbrīns, ne ziņkārība. Harkija līķis aizšķērsoja viņam ceļu, bet viņš nelikās to manām. Seja palika pilnīgi vienaldzīga, it kā uz grīdas nekā nebūtu.

— Liels vējš, — indiānis uzbilda sveiciena vietā. — Kā labi klājas? Viss labi?

Hanss, joprojām sažņaudzis rokās divstobreni, saprata, ka indiānis, redzēdams izkropļotos miroņus, par slepkavu uzskata viņu, un lūdzoši uzlūkoja sievu.

— Sveicināts, Neguk, — Edīte ierunājās ar pūlēm, drebošā balsī. — Nē, nav labi. Liela nelaime.

— Uz redzēšanos, iešu tālāk. Es ļoti steidzos, — atteica indiānis, tomēr nepavisam neizrādīdams, ka steidzas, kārtīgi pārkāpa pari asins peļķei uz grīdas, atvēra durvis un aizgāja.

Hanss un Edīte saskatījās.

— Viņš domā', ka to esam izdarījuši inēs, — aizžņaugtā balsī sacīja Hanss, — ka to esmu izdarījis es.

Edīte mirkli klusēja, tad īsi un lietišķi noteica:

— Lai domā, ko grib! Par to vēlāk. Tagad jārok kapi! Bet vispirms jāsasien Dennins, lai neaizbēg.

Hanss negribēja Denninam pieskarties, un Edīte viena pati cieši sasaistīja viņam rokas un kājas, tad kopā ar Hansu izgāja bezgalīgajā, sniegainajā plašumā.

Zeme bija sasalusi, ar lauzni neko nevarēja izdarīt. Viņi savāca zarus, atraka sniegu un sakūra ugunskuru.

Veselu stundu viņi kurināja uguni, līdz beidzot zeme par dažu collu tiesu atkusa. Tai vietā viņi izraka bedri un no jauna kurināja uguni. Tā pamazītēm viņi rakās dziļumā — ne vairāk kā divas trīs collas stundā.