
Tas bija smags, mokošs darbs. Sniega virpuļi neļāva ugunskuram kārtīgi iedegties, bet vējš, pūzdams cauri apģērbam, stindzināja locekļus. Viņi strādāja klusēdami. Vējš neļāva muti pavērt. Viņi pārmija tikai dažus vārdus, cenzdamies uzminēt, kas varējis pamudināt Denninu uz noziegumu, tad, šausmu pārņemti, atkal klusēja. Pusdienlaikā Hanss, paskatījies uz būdas pusi, paziņoja, ka esot izsalcis.
— Nē, nē, pagaidi, Hans, — Edīte lūdzās. — Es nespēju iet viena pati iekšā un vārīt pusdienas, kamēr viņi visi ir tur.
Divos pēcpusdienā Hanss piedāvājās iet viņai līdzi, taču sieva viņu pierunāja vēl brīdi pastrādāt, un ap pulksten četriem kapi bija izrakti. Divas seklas bedres, ne dziļākas par divām pēdām, tomēr pietiekamas, lai tur varētu aprakt mirušos. Satumsa vakars. Hanss paņēma nartas, un abi miroņi naktī un putenī sāka ceļojumu uz savām saltajām kapenēm. Bēru gājiens nebija nekāds lepnais. Nartas dziļi grima kupenās un bija ļoti smagi velkamas. Hanss un Edīte, kopš vakardienas neēduši, pārmocījušies, pārguruši un izsalkuši tikko turējās kajas. Viņiem trūka spēka pretoties vēja brāzmām, kas viņus bezmaz gāza gar zemi. Dažā kupenā nartas apsviedās, un tad ikreiz vajadzēja baismo kravu no jauna dabūt uz tām virsū. Pēdējie simt soļi veda augšup pa stāvu nogāzi, un viņi metās četrrāpus kā suņi, ar rokām dziļi kārpīdamies irdenajā sniegā. Smagā krava vilka atpakaļ, un slīdēdami un klupdami viņi divi lāgi novēlās pa nogāzi lejā; iejūgs, nartas, dzīvie un mirušie sakrita drausmā ņudzeklī.
— Rīt es šeit uzsliešu stabiņu ar viņu vārdiem, — Hanss sacīja, kad kapi bija aizbērti.
Edīte raudāja un tikai ar mokām piespiedās trīcošā balsī noskaitīt lūgsnu; visu atlikušo ceļu Hanss viņu gandrīz nesus nesa uz mājām.
Dennins bija atžilbis. Veltīgi pūlēdamies atbrīvoties, viņš vārtījās pa grīdu. Kad Hanss un Edīte iegāja būdā, viņš uzmeta tiem dusmās liesmojošu skatienu, bet neteica ne vārda. Hanss vēlreiz paziņoja, ka ir nedomā pieskarties slepkavam, un drūmi noskatījās, kā Edīte to vilkšus velk uz otru istabu. Taču, lai kā viņa mocījās, tomēr viņai pietrūka spēka iecelt Denninu gultā.
