— Ļauj, es viņu nošaušu, un būs miers, — Hanss sacīja, pēdējo reizi mēģinadams sievu pierunāt.

Bet Edīte tikai purināja galvu un atkal noliecās pār Denninu. Viņai par brīnumu ķermenis šoreiz viegli pacēlās, un viņa saprata; ka Hanss padevies un palīdz. Pēc tam viņi sāka piekopt virtuvi, taču asiņu traipi uz grīdas joprojām brēktin brēca par notikušo traģēdiju, tādēļ Hanss paņēma ēveli, noēvelēja grīdu un skaidas sadedzināja krāsnī.

Ritēja diena pec dienas — puskrēsla un klusumā, kurā dārdēja vienīgi bangas, kas sitās pret apledojušo krastu. Ha nss pa klaušīgi darīja visu, ko Edīte lika. Viņa lieliska uzņēmība bija pilnīgi zudusi. Dennina likteni Edīte pārņēma savās rokās, jo Hanss vairs nevēlējās nekur iejaukties.

Slepkava tomēr viņiem bija nemitīgs drauds. Varēja pienākt mirklis, kad viņam palaimētos atbrīvoties no siksnām, ar kurām bija sasiets, tādēļ tie nekad nenolaida no viņa acu. Viens ar pielādētu divstobreni rokā pastāvīgi sēdēja pie slepkavas gultas. Sākumā Edīte bija noteikusi astoņu stundu sardzi, tomēr redzēja, ka tāda slodze nav pa spēkam, un viņi sāka nomainīt viens otru ik pa četrām stundām. Sardze ilga bez pārtraukuma visu diennakti, bet vajadzēja taču arī vārīt ēdienu, nest malku… Viss laiks viņiem pagāja, apsargājot Denninu.

Pēc Neguka kļūmīgās iegriešanās būdā indiāņi centās tai iet apkārt ar līkumu. Edīte aizsūtīja Hansu pie viņiem: viņa gribēja, lai indiāņi aizved Denninu ar kanoe līdz tuvākajai balto apmetnei vai fāktorijai. Bet Hanss izstaigājas bez panākumiem. Tad Edīte pati devās pie Neguka. Neguks — maza sivašu ciema galva, pārpilns atbildības par sava ciema ļaužu likteni, — nopietni īsos vārdos paskaidroja Edītei savu viedokli.