— Baltajiem cilvēkiem uzbrukusi nelaime, — viņš sacīja, — sivašiem nelaime nav uzbrukusi. Mana tauta palīdzēs tavai tautai, uzbruks nelaime manai tautai. Kad balto cilvēku nelaime satiksies ar sivašu nelaimi un būs viena nelaime, tad tā būs liela nelaime, tik liela, ka pateikt nevar, tik liela, ka gala nav. Un tas būs pavisam slikti. Mana tauta Jauna nedara. Kāpēc tai jāiet palīgā tavai tautai, lai iznāk nelaime?

Un Edīte Nelsone bez panākumiem atgriezās savā drausmīgajā būdā, lai atkal četras stundas sēdētu sardzē. Gadījās, ka, sēžot ar pielādētu divstobreni uz ceļiem preti gūsteknim, acis sāka vērties ciet, plakstiņi liptin lipa kopā un neatvairāmi mācās virsū snaudiens. Taču ikreiz viņa salēcās, kā dunku dabūjusi, un drudžaini sagrāba ciešāk ieroci, vienlaikus uzmetot baiļpilnu skatienu slep- kavam. Šīs pēkšņās pamošanās ļoti bojāja nervus un nesolīja nekā laba. Tomēr arī tad, kad snaudiens nemāca, vajadzēja tikai Denninam zem segas pagrozīties, un Edīte negribot sāka drebēt un satvēra ciešāk ieroci, tik briesmīgi viņa bijās slepkavas.

Jebkuru mirkli varēja uznākt nervu sabrukums, un viņa to saprata. Sākās ar spiedienu uz acu āboliem. To vaļēja novērst, vienīgi aizverot acis. Drīz viņa sāka nervozi bez vajadzības mirkšķināt plakstus, un tur nekas nebija līdzams. Bet visvairāk Edīti nomocīja tas, ka viņa nespēja aizmirst notikušo. Likās, laiks ne par mata platumu nav pavirzījies uz priekšu kopš ta baigā rīta, kad Negaidītais ielauzās būdā un pārvērta visu dzīvi. Spiesta diendienā rūpēties un gādāt par slepkavu, viņa, zobus sakodusi, centas sevi savaldīt.

Ar Hansu bija citādi. Viņu mocīja tikai viena vienīga doma: Dennins jānogalina. Un ikreiz, kad viņš baroja gūstekni vai dežurēja pie tā, Edīte trīcēja bailēs, ka viņš asiņainajam sarakstam varētu pievienot vēl vienu upuri. Hanss nemitīgi lādēja Denninu un izturējās pret to Joti rupji. Viņš gan centās slēpt slepkavošanas māniju, kas viņu bija pārņēmusi, un lāgiem sacīja sievai: