— Pagaidi'vien, gan tu pati mani lūgsies, lai es viņu nobeidzu, bet tad man vairs negribēsies rokas smērēt.

Dažu labu reizi, aizgājusi no sargposteņa, Edīte slepšus piezagās pie durvīm un redzēja, ka abi vīrieši kā plēsīgi zvēri ar acīm vai aprij viens otru; Hansa sejā atspoguļojās slepkavības alkas, bet Dennina seja — sprostā iedzīta zvēra neprātīgais niknums un izmisums.

— Hans! — viņa tad uzsauca. — Atjēdzies!

Nodrebējis viņš it kā atmodās, un skatienā pavīdēja apjukums un bailes, bet nekad tur neparadījas nožēla.

Tā arī Hanss kļuva par daļu problēmā, ko Negaidītais lika risināt Edītei Nelsonei. Sākumā tas bija nozīmējis vienīgi izrīkoties ar slepkavu pēc likuma, ko Edīte saprata tā, ka Denninam jābūt viņu gūsteknim, kamēr viņi varēs to nodot varas iestādēm, kas spriedīs tiesu. Bet nu vajadzēja domāt arī par Hansu, jo Edīte redzēja, ka uz spēles ir vīra saprāts un dvēseles glābšana. Turklāt drīz vien viņa atskārta, ka arī pati — viņas spēks un izturība — kļuvusi par problēmas sastāvdaļu. Saspīlējums bija pārlieku smags. Rokas viņai sāka raustīties un drebēt, viņa nespēja pacelt pie lūpām karoti, neizlaistot zupu, bet kreisā roka vispār negribēja vairs klausīt. Edīte baidījās, ka nesākas kaut kas līdzīgs svētā Vita dejai. Ar šausmām viņa iedomājās, ka drīz var kļūt par kropli.

Kas notiks, ja viņa neizturēs? Un viņa sastinga šausmās, kad iedomājās ainu: Hanss un Dennins vieni paši šai budā.

Ceturtajā dienā Dennins sāka runāt.

— Ko jūs gribat ar mani darīt? — viņš jautāja un atkārtoja šo jautājumu katru dienu.

Edite ikreiz atbildēja, ka ar viņu rīkosies pēc likuma, un savukārt vaicāja viņam:

— Kādēļ tu to darīji? — taču atbildes nesagaidīja. Sis jautājums Denninā vienmēr izraisīja dusmu lēkmi, un viņš sāka kā negudrs plosīties un mētāties pa gultu, cenzdamies saraut siksnas, ar kurām bija sasiets. Viņš draudēja Edītei, solīdamies izrēķināties ar viņu, tiklīdz izdosies atbrīvoties … Un agrak vai vēlāk viņam tas izdošoties. Šādos mirkļos Edīte uzvilka bises gaili, gatava nošaut viņu uz vietas, ja viņš tiešam sarautu siksnas, bet pati trīcēja aiz saspīlējuma un bailēm, juzdama, ka galva reibst un kaklā kāpj nelabums.