Taču pamazām Dennins kļuva runīgāks. Acīm redzot, viņš bija paguris dienām nogulēt bez kustībām. Viņš sāka lūgties Edīti, lai viņu atbrīvojot, dievodamies un zvērēdams pie visa, ko vien spēja izdomāt. Viņš neaiztikšot ne Edīti, ne Hansu, pats kājām aiziešot gar krastu un pieteikšoties varas iestādēm. Visu savu tiesu zelta atstāšot Hansam un Edītei, gluži viens aiziešot ledus tuksnesī, neviens viņa vairs nedabūšot redzēt, nedz par viņu dzirdēt. Viņš esot pat gatavs nogalināties, lai tikai viņam atraisot rokas. Parasti šī lūgšanās pārgāja nesakarīgā burkšķēšanā un murgos. Edītei ikreiz likās, ka Denninam sākas nervu lēkme, bet viņa tikai purināja galvu, liegdama brīvību, kuru viņš tik kaislā izmisumā lūdzās.

Taču pagāja nedēļas, un Dennins pamazām pierima. Nogurums darīja savu.

— Ak, cik noguris es esmu, cik noguris! — viņš murmināja, mētādamies pa gultu kā niķīgs bērns. Pagāja vēl nedēļa, un Dennins ka apmāts saka lūgties, lai viņu nogalina. — Nošauj mani! — viņš plijās virsū Edītei vai arī lādēdamies lūdzās Hansu darīt galu viņa mokām, teikdams, ka vēloties vienīgi mieru.

Saspīlējums kļuva nepanesams. Edītes nervi bija kā nostiepta stīga, un viņa ik mirkli gaidīja katastrofu. Viņa nespēja ne mirkli atpūsties aiz bailēm, ka Hanss var padoties savai mānijai un, izmantodams brīdi, kad viņa

būs aizmigusi, nogalināt Denninu. Bija pienācis janvāris, bet viņi zināja, ka paies vēl vairāki mēneši, iekams kāds tirgotāju šoneris iegriezīsies viņu līcī. Ari pārtika gāja uz beigām, jo viņi taču nebija domājuši, ka vajadzēs pārziemot būdā, un Hanss nevarēja iet medībās, lai papildinātu pārtikas krājumus. Dienu un nakti viņi bija piesieti pie mājas, sargajot gūstekni.