Vajadzēja par kaut ko izšķirties, un Edīte to saprata. Viņa vēlreiz apsvēra problēmu, tomēr nespēja pārvarēt bijību pret likumu, bijību, ko bija mantojusi no senčiem, nespēja atteikties no principiem, pēc kuriem bija audzināta, kuri bija viņai asinīs. Un garās bezmiega naktīs, sēžot ar divstobreni blakus Denninam, kas nemierīgi grozījās savās cisās, un klausoties vēja auros aiz loga, Edīte pratoja par socioloģijas problēmām un izveidoja pati savu teoriju par likumu evolūciju. Beidzot viņa izsecināja, ka likums nav nekas cits kā zināmas cilvēku grupas gribas izpausme. Nav nozīmes, cik šī grupa liela. Ir nelielas grupas, piemēram, Šveice, — sprieda Edite, — un lielas kā, piemēram, Savienotās Valstis. Lai arī grupa būtu pavisam maza, būtība paliek ta pati. Kaut arī valstī ir tikai desmit tūkstoši iedzīvotāju, šo cilvēku griba valstī tomēr būs likums. Bet, ja nu reiz tā, tad arī tūkstoš cilvēku var izdot likumu. Un, ja to var tūkstotis, kādēļ lai nevarētu simts? Un, ja var simts, kādēļ ne piecdesmit? Kādēļ ne pieci? Kādēļ ne divi?

Šis secinājums viņu iztrūcināja, un viņa to izklāstīja Hansam. Hanss uzreiz neaptvēra teikto, bet, tiklīdz doma viņam kļuva saprotama, viņš tūliņ sāka minēt pārliecinošus piemērus. Viņš stāstīja par zeltraču sapulcēm, kurās sanāk ļaudis no visām atradnēm, izdod likumu un piešķir tam spēku. Var sanākt kaut vai desmit, piecpadsmit cilvēku, sacīja Hanss, tomēr vairākuma griba ir likums visiem, un, kas to neievēro, tiek sodīts.

Beidzot Edīte saprata, kas viņai darāms: Dennins jāpakar. Hanss bija vienis prātis ar viņu. Viņu mazajā grupā vairākums bija viņi abi. Denninam jāmirst, jo tāda ir vairākuma griba. Edīte cik spēdama centās ievērot noteikto formu, bet grupa bija tik maza, ka viņiem abiem vienlaikus vajadzēja būt gan lieciniekiem, gan tiesnešiem, gan zvērinātajiem un … pat bendēm.

Edīte noskaitīja Maiklam formālu apsūdzību par Dečija un Harkija noslepkavošanu.