Gūsteknis, gultā gulēdams noklausījās liecinieku — vispirms Hansa, tad Edītes — liecību. Pats viņš atteicās runāt, negribēdams savu vainu ne noliegt, ne atzīt, un uz Edītes jautājumu, ko viņš varot teikt sev par attaisnojumu, atbildēja ar klusēšanu. No vietas neizkustēdamies, Hanss un Edīte — šoreiz kā zvērinātie — taisīja spriedumu: Maikls Dennins atzīts par vainīgu slepkavībā. Pēc tam Edīte, nu jau tiesneša lomā, pasludināja spriedumu. Balss viņai drebēja, plakstiņi raustījās, kreisā roka trīcēja, taču viņa norunāja visu līdz galam.

— Maikl Dennin, saskaņā ar tiesas spriedumu jūs esat notiesāts ar nāvi pakarot, spriedums izpildāms triju dienu laikā.

Tāds bija spriedums. Gūsteknim izlauzās atvieglojuma nopūta; pēc tam viņš, izaicinoši iesmējics, noteica:

— Lieliski! Vismaz nolādētie dēļi man vairs nespiedīs sānus. Paldies kaut vai par to!

Kad sods bija piespriests un pasludināts, visiem kļuva it kā vieglāk. Visvairāk pārvērtās Dennins. No viņa līdzšinējā drūmuma un rupjības vairs nebija ne vēsts: viņš tērgaja ar saviem cietumsargiem, lāgiem pat pilnīgi bez bravūras un dzēlībām. Edīte lasīja viņam priekšā bībeli, un viņš uzmanījas, lai ne vārdiņš nepaslīdētu garām. Viņa lasīja Jauno derību, un slepkava vērīgi klausījās līdzību par pazudušo dēlu un ļaundara lūgšanu pie krusta.

Vienu dienu pirms soda izpildīšanas Edīte vēlreiz uzdeva Denninam mūžīgo jautājumu:

— Kādēļ tu to darīji?

Un viņš atbildēja:

— Pavisam vienkārši. Es domāju …

Edīte negaidot viņu pārtrauca, palūdza mazliet pagaidīt un skrēja pie Hansa. Tas pēc sardzes gulēja un, kad sieva viņu pamodināja, murdēdams apsēdās uz gultas malas un berzēja acis.

— Ej, — Edīte viņam sacīja, — un atved Neguku un vēl kādu indiāni! Maikls ir gatavs atzīties. Paņem līdzi bisi un atved viņus šurp kaut ar varu!

Pēc pusstundas Neguks un viņa radinieks Hedikvans ienāca istaba, kur gulēja uz nāvi notiesātais. Viņi bija nākuši nelabprat. Hanss ar divstobreni rokā noslēdza gājienu.