— Neguk, — sacīja Edite, — mēs nedarīsim ļaunu ne tev, ne taviem ļaudīm. Mums no jums nekā nevajag, tikai sēdiet, klausieties un centieties visu saprast.

Tā uz nāvi notiesātais Maikls Dennins publiski atzinās savā noziegumā. Viņš runāja, Edīte pierakstīja viņa liecību, indiāņi klausījās, bet Hanss stāvēja sardzē pie durvīm, lai lieciniekiem neienāktu prāta aizbēgt.

Dennins teica, ka piecpadsmit gadu nav bijis savā dzimtajā pusē un visus šos gadus vēlējies tikai vienu: iegūt pēc iespējas vairāk naudas, atgriezties mājās un apgādāt savu veco māti, lai tā lidz mūža beigām vairs grūtu dienu neredz.

— Bet vai ar tūkstoš sešsimt dolāriem var ko prātīgu iesākt? — Dennins turpināja. — Man vajadzēja dabūt visu zeltu, visus astoņus tūkstošus. Tad es būtu varējis atgriezties mājās kā bagāts vīrs. Ko vairāk, es nodomāju, apšaušu visus, bet Skagvejā paziņošu, ka to izdarījuši indiāņi, un braukšu uz mājām, uz Īriju. Domāts, darīts — gribēju nošaut jūs visus pēc kārtas… Jā, laikam kumoss bija par lielu, kā būtu teicis Harkijs, un es aizrijos. Ta ir visa mana atzīšanās. Velns man sajauca prātu, tagad, dievs dos, izpirkšu savu grēku.

— Neguk un Hedikvan, vai jus dzirdējāt, ko teica baltais cilvēks? — Edite noprasīja indiāņiem. — Es viņa vārdus pierakstīju uz ša papīra, bet jums te jāpavelk krustiņi. Kad atnāks baltie cilvēki, viņi paskatīsies uz papīru un redzēs, ka jūs esat dzirdējuši ša vīra vārdus.

Abi indiāņi pievilka krustiņus blakus savam vārdam, saņēma uzaicinājumu rit ierasties kopā ar citiem ciema iedzīvotājiem, lai būtu par lieciniekiem tam, kas notiks, un pēc tam tika palaisti mājās.

Denninam atbrīvoja rokas, lai viņš varētu parakstīt atzīšanos. Pēc tam istabā iestājās klusums. Hanss nemierīgi soļoja šurp un turp. Arī Edīte jutās nelāgi. Dennins, uz muguras gulēdams, vērās griestu nomelnējušajās sijās.