Ar negaidīto Edīte Nelsone sastapās katrā ceļa līkumā, un viņas skatiens iemācījās atšķirt ne tikai saredzamo, bet arī apslēpto. Šī sieviete, kas senāk nekad nebija vārījusi ēst, iemācījās uzraudzēt miklu bez rauga vai ierauga un izcept maizi virs ugunskura parastajā pannā. Kad viņi bija apēduši pēdējo speķa šķēli un notērējuši pēdējo miltu krūzīti, Edīte Nelsone tomēr nezaudēja galvu: no veciem mokasīniem un neģērētas ādas siksnām viņa savārīja kaut ko līdzīgu ēdienam, kas viņiem palīdzēja kaut ka izvilkt dzīvību un kaut ka kulties uz priekšu. Viņa iemācījās tikpat labi kā vīrietis uzkraut zirgam nastas (uzdevums, kas pilsētniekam patiesi nav pa spēkam) un zināja, ar kādiem mezgliem sasienams katrs sainis. Viņa prata ar slapjiem žagariem iekurt ugunskuru, kad lietus gāza ka no spaiņa, turklāt ne mirkli nezaudēdama labo omu. īsi sakot, Edīte Nelsone iemācījās godam izkļūt no vissarežģītākajām situācijām. Taču Lielais Negaidītais viņai vēl tikai uzglūnēja, līdz pienāks brīdis mēroties spēkiem.
Zeltraču straume traucās uz ziemeļiem, uz Aļasku. Kā jau varēja gaidīt, Hanss Nelsons ar sievu ari iekļuva šajā virpulī un atjēdzās tikai Klondaika. 1897. gada rudens viņus pārsteidza Daijā, bet viņiem nebija naudas, lai nogādātu mantas pāri Cilkutas grēdai un dotos lejup pa upi uz Dausonu. Hanss Nelsons atgriežas pie sava agrākā amata un krietni pastrādāja zeltraču ciemata Skagveja celšanā, kurš aši izauga ka no zemes gluži kailā vietā.
Hanss Nelsons bija palicis pie pašas apsolītās zemes sliekšņa, un tā viņu vilināja visu ziemu. Visspēcīgāk vilināja Letnijas līcis, un 1898. gada vasarā Nelsonu pāris garā sivašu kanoe slīdēja gar līkumoto krastu. Laivā bez viņiem vēl bija trīs baltie un vairāki indiāņi. Indiāņi izsēdināja viņus krastā vientuļā vietā, simtiem jūdžu no Letnijas līča, izkrava mantas un devas atpakaļ uz Skag- veju, bet trīs baltie vīri palika kopa ar Nelsoniem, jo visi nu bija viena zeltraču grupa. Visi ar vienādu tiesu piedalījās izdevumos, un arī ieguvumu tika nolemts sadalīt vienlīdzīgi. Edīte Nelsone uzņēmās pavāra pienākumus, un viņai bija tiesības uz tādu pašu daļu kā vīriešiem.